Hm.. ko lai saku par šo dienu?
Sapņi tomēr piepildās. Varbūt ne gluži tai nesāpīgākajā veidā, bet tomēr..
Vēl vakar teicu Kristai, ka gribētu pabraukt ar savu mašinu.
Nu jā - šodien pabraukājos. Sekas, kas no tā izriet:
---> Gandrīz izraisīju avāriju. bet tur tā sieviete stāv, kad viņai jābrauc. Es nodomāju - ja nu reiz viņa nebrauc, tad braukšu es. Izrādījās, viņa domāja tāpat. bet nu - par laimi, viss beidzās labi.
---> Pabraucu garām savm dārzam. Tur tagad tā tie koki izcirsti, ka nemaz nepamanīju to ceļu, kas veda uz mūsu pieticīgajiem zemes valdījumiem.
Faktiski, šī ir jau 3. reize, kad iemanos pabraukt garām mērķim. Vispirms bija pagrieziens uz Limbažiem 2007. gada Ziemassvētkos (bet bija tumšs, un bez manis to pagriezienu neredzēja vēl 3(!) cilvēki (vienam bija brilles, tā kā štukojiet paši..). Pēc tam bija š.g. 1. aprīlis, kurš atnāca ar savu joku - pagrieziens uz lidostu ar' man gāja secen. Nu tad beidzot šodiena. Bet nu tie koki tur izcirsti kapitāli.
Kas tad vēl?
Nu, man ļooti negribējās iet mammai līdzi .. nu.. pēc.. nu pašas zināt :D
Redz kā, nevajadzēja arī!! Tā vietā es tikai gandrīz iekļuvu avārijā un pabraucu garām dārzam.
Visbeidzot.
Neskatoties uz santehnikas problēmām, kas drīz vien (visticamāk) izsaukt stāvu zemāk dzīvojošās kultūras komisāres dusmas (vairs neskaitu, kurš plūdu uzplūdūds šis būs), laikam mājās viss pamazām pierimst. Vismaz viņi runā.
Galvá san: Prāta Vētra - Ja tikai uz mani tu paskatītos