Man patiesībā pat patīk, ka tu man neko nesaki.
Ka esmu neesmu tik svarīga, lai mani apskautu vai dalītos ar mani savās sāpēs un pārdzīvojumos.

Tas nozīmē, ka man bijusi taisnība.
Visu laiku.
Un neviena spēkos nav neko mainīt.

Tad lai tā arī būtu. Neaizmirsti tos mirkļus, kad esmu tev atklājusies. Neaizmirsti tos maldus, ko tu man devi, bet es tev uzspiedu. Aizmirsti smaidus, jo ne tu, ne es neprotam atšķirt īstos no samākslotajiem.
Lai paliek tā, kā ir. Lai arī kā tas būtu.


Mēs joprojām būsim kopā.
Tikai es spēlēšu melnos klavieru taustiņus, bet tu - baltos.
Lai mūsu pirksti nekad nesaskartos.

Manai mājai ir stikla durvis. Es tevi redzu, bet tu mani nē. Un tad es aizeju. Atstājot tevi ārā. Neziņā.

Ej prom. Un vairs nepieskaries uz tās sirds veidz zvana pogas.
Tā vairs nav domāta tev.