Jopcik!!
Palasu es jūsu dienasgrāmatu ierakstus - es gribu, man vajag, nesaprotu utt.
Viena lieta man tomēr pielēca. Dīvaini, ja pieņem, ka pēdējie vārdi, ko pārsvarā dzirdu ir : "Tu taču esi galvā ņemta. Nē, nu tu taču ESI..!"
Ko lai dara, tāda dzīve. Samierinies ar kritiku. Pieņem to, ko daudzi domā, bet viens pasaka.

Tātad - ko es sapratu.
Īstenībā, es laikam esmu viens dikti gribošs cilvēks.
Es gribu, lai mani ciena un uzskata par līdzvērtīgu.
Es gribu, lai man nebūtu mūždien jāskrien kādam pakaļ un klusībā jādomā par to, ka es neesmu tik nozīmīga būtne kā varbūt cilvēks man blakus.
Es gribu NEBŪT otršķirīga.

Es gribu beidzot uzvesties kā cilvēks, nevis kā apgrūtinājums un apkaunojums.
Es gribu, kaut spētu pārstāt runāt muļķības un stulbas lietas.
Es gribu, lai man arī atbild , kad trīs reizes pārjautāju, nevis redzēt to, ka esmu sadzirdēta, bet neesmu pārāk svarīga, lai saņemtu atbildi.

Es gribētu, lai man pietiktu dūšas kaut ko izdarīt.

Es saprotu, ka tas ir stulbi, bet tomēr..
Saka, ka kaķi ejot tikai pie labiem cilvēkiem. Pie manis kaķi nekad nav nākuši. Ne kad man bija 5 gadi, ne kad man 18. Tātad - ļauna jau no pirmsākumiem. Tad.. ko es varu zaudēt? Eh, nebūtu man bail no tās Elles..

Galvá san: Nautilus - Spārni