Tik bail. Sirds it kā cenšas izrauties ārā. Pukst visas maliņas.
Bet Tev, cilvēkam, vajag tik maz.
Vajag tik maz, lai atgūtu drosmi vai zaudētu savaldību. Pasmaidītu, paceļot lūpu kaktiņus uz augšu.


Krist histērijā. Un jautāt, kā viņa tā varēja.


Bet tas bija tik sen. Taču es vienalga to atceros. Vai tam joprojām būtu nozīme?


Es laikam tomēr neticu, ka cilvēks var mainīties. Mēs paliekam tie paši. Gļēvi un bailīgi, alkdami pēc atzinības un uzslavas. Gatavi aizmirst tos, kas tev vistuvāk.


Bet varbūt, tie, kas vistuvāk, ir visnenozīmīgākie?



--------------------Mana murgainā dzīve-------------------

Galvá san: Mika - Happy Ending Part 2