7. Februāris 2016

• 7.2.16 08:27
• Vakardiena pagājusi. Smadzenes informāciju 'sagremojušas'. Un tagad iekšā ir tāds dīvains tukšumiņš. Kā pēc paveikta darba, kad jūties apjucis, saproti ka viss ir izdarīts un lāga nezini ko darīt tālāk. Esmu ļoti pateicīga ka man bija iespēja M. savu pateicību un arī mīlestību izrādīt ar darbiem, ne tikai vārdos. Laikam tamdēļ tas tukšumiņš ir mazs.
  Manā dzīvē nekas nemainās, turpinu dzīvot šeit pat uz vietas, tikai tagad lielāka atbildība. Bet tā mani nebiedē. Nu jau esmu liela meitene.
  Vakar vakarā ar mazajiem bērniem pārskatījām albūmus un pārskrējām pāri bērnības dienu bildēm. R.pie katras, kur bija redzams tētis komentēja - te viņš ir pillā, te pohains un tikai pāra bildes bija ar tekstu, te gandrīz skaidrā. Mīļie, man trīspadsmit gadus vajadzēja, lai acis atvērtos! Un esmu bezgala priecīga par rezultātu. Neskatoties uz visu murdzeklību man ir izauguši divi sakarīgi un spriest spējīgi puikas. Un pašai izdevies saglabāt veselo saprātu un izlīst no dziļās bedres un tagad es skaidri zinu - būs tikai labāk, grūtākais ir pagātnē. Lai kā arī nebūs, būs tikai labāk! Esmu stipra un viss, kam izbrists cauri ir padarījis mani tikai stiprāku.;)
• 2 rakstair doma