3. Janvāris 2014

• 3.1.14 12:29
• Mīļie cibiņi. Tas vājprāts, kāds tagad valda vienā ne pārlieku liela Latvijas pagasta pasta nodaļā... Man vispār šādā iestādē iegriezties sanāk galējas nepieciešamības gadījumā. Un nu bija tāda vajadzība. Dēlam pienāca florbola nūja, bija jāizņem. Rindas garums bija varen iespaidīgs, bet mīlošai mātei visnotaļ pieņemams. Ar uztrenētu aci novērtēju tajā pavadāmo ilgumu, gandrīz precīzi, 55 minūtes. Un nu ko tik nu kurš tur nedarīja, kam elektrība un kas tur vēl jāmaksā, kam pensija, kam uzkrātie 170 ls jāsamaina uz jaunajām naudiņām, bet vislielākās ovācijas izpelnās tie, kuri uz šo iestādi atnākuši ar puslitra burciņu, kura nu līdz augšai pilna ar santīmiem. Tādi mūsu rindā bija trīs. Pēdīgam gan tā burciņa bija tik pusē pilna.
  Izstāvēju gan, man padomijas rindu rūdījums. Puisis priecīgs un man ar labs prāts. Toties vietējās lielpilsētas maxima tāda tukša sen nav redzēta. Un man makā palika pēdīgais piečuks, nu tas ar ozolu, to vēl līdz pirmdienai paglabāšu, tad gan jau izskries no maka.
• 1 rakstair doma