11. Marts 2004

• 11.3.04 20:42
• Sēdēju suanā un apbrīnoju Rīgu. Kad tās dzeltenīgās lampas ieslēgtas, skaists skats.
• 0 rakstair doma

• 11.3.04 21:35
• Man kautkā ir panikuši mūsu klasesbiedri. Šajā gadījumā es domāju mūsu klases zēnus. Viens uzdodas par nu ļoti "zajebenno" un jūtas gudrāks par citiem. Un daži viņam piebalso. Es nekad neklausījos un neuzskatīju par nopietnu viņa teikto. Īsāk sakot - dirsējs viņš ir. Un bija. un paliks. Domā tikai par sevīm. Tāpat kā viņa vecāki. Apnicis viņš man ir. Es visu laiku viņu sūtīju dirst. Bet šodien es tā konkrēti pasūtiju. Aprāvās viņš. Patiesībā, nevar vārdiem aprakstīt to, cik viņš ir naivs, visam tic, ko stāsta, pat nu unreālām lietām. Aizkavējies prāts viņam ir. Kopš vakardienas es ciest nevaru tāda tipa cilvēkus. Un it sevišķi viņu. Pareizs ir tas teiciens, laikam, ka teiciens, cik garš, tik stulbs. Viņa stulbība ir neizmērojama. Un citiem "uz kakla sēdēšana" arī. Piedrāzt man ir, ka ir mans klasesbiedrs viņš, tas netruacēs tam, ka es atkal viņu ignorēšu, sūtīšu piecpadsmit mājas tālāk, man po, ka ir mans klasesbiedrs, bet es neciešu, ka šitādi maitas sēž citiem uz kakla.
• 29 rakstair doma