Ja es būtu vienīgā (nu vai vismaz gandrīz vienīgā), kas ar apskaužamu regularitāti burkšķ par PMLP darboņu (ne visu, bet lielu daļu gan diemžēl) aprobežotību un nolaidību, tad varētu domāt, ka problēma ir manī, vai arīdzan man vienkārši ir draņķīga karma it visā, kas skar šo iestādījumu, bet nu nav taču tā, nav. Ikviens manis sastaptais cilvēks, kuram nācies vairāk kā 2x mūžā (vienreiz var arī paveikties!) saskarties ar vīzu/uzturēšanās atļauju dokumentācijas kārtošanu:
a) klusi nopūšas un izmisīgi noplāta rokas, sak, labāk to murgu ātrāk aizmirst un nekad nepieminēt;
b) kļūst mēreni agresīvs un, acīm zibsnījot, sāk stāstīt savu privāto "šausmu stāstu" no sērijas: "Kā es mēģināju uzaicināt.... (viesstrādnieku, studentu, mācībspēku etc.).
Un es tiešām un nudien nesaprotu, kā var 5-6 gadus strādāt vienā un tajā pašā vietā vienu un to pašu darbu un vienalga neko nejēgt; to nudien vajag mācēt. 5 gadu laikā tak kārtīgam rutinētam specam vajadzētu būt, bet nu nē taču - cik bija tupa tanta, tikpat tupa ir un, pēc visa spriežot, tāda arī paliks. Ehhh....
|