Pabiju vienā nelielā personālizstādes atklāšanā un izbaudīju sen nebijušas izjūtas: vienpatību lielā, tukšā, patiešām labu gleznu pilnā zālē (galerijas trešajā stāvā). Radās vēlme ar to vīna glāzi rokās nosēsties zāles vidū un tā sēdēt ilgi, ilgi (diemžēl nesadrošinājos - gaiša kleita u.c. sīkumi). Aiz loga Rīga (pats, pats centrs) likās tik tāls un netverams, it kā tā būtu pavisam cita pasaule, ne šī, kurā dzīvojam/pastāvam/eksistējam...
Ak, jā, un arī gobelēni (galvenie šī pasākuma vaininieki) bija tik trausli un gaiši, un .... ievainojami....
Brīnišķīgas muļķīgajam maizesdarbam nolaupītas stundas....
|