Šodien Jāņi. Tikai nesaprotu, kur palikusi tā brīnišķīgā sajūta, ka šajā naktī notiek kas īpašs. Tāds vārdos neizsakāms mistisks fīlings, kurā organiski iekļaujas apdziedāšanās, lēkšana pāri ugunskuram un siltākā laikā arī kāju mērcēšana ezerā vai citā "ūdenskrātuvē" (man ar to peldēšanos aukstumā tā ir kā ir:)) Vai es pati būtu šo izjūtu pazaudējusi? Varbūt tā vienkārši snauž?
Šogad ļooooti gribējās autentiskus Jāņus: ne tikai ar iepriekšminētājām darbībām (tas būtu tas vienkāršākais), bet ar cilvēciņiem, kuri saprot KĀPĒC tas jādara (manas zināšanas aprobežojas ar nelielu skaitu ticējumu + t.dz. zināšanu). Bet man tā arī neizdevās sameklēt, kur tādus organizē. Reklamē jau tikai tautas kultmasu pasākumus ar neiztrūkstošu ziņģēšanu un alus dzeršanu pārmērīgos daudzumos... Vabūt atkal jāsāk dziedāt kādā folkloras kopā (kādreiz bērnībā drusciņ paniekojos)?
|