urn:lj:klab.lv:atom1:psycholog Made by Psycholog Made by Psycholog psycholog@inbox.lv psycholog 2012-05-21T00:50:49Z 2012-05-21T00:50:49Z urn:lj:klab.lv:atom1:psycholog:73590 2012-05-21T03:42:00 2012-05-21T03:42:00 2012-05-21T00:50:49Z 2012-05-21T00:50:49Z Atkal man manā galvā ir tikai un vienīgi suicidālas domas aiz nebeidzamās šīs pasaules bezjēdzības un stulbuma. Šoreiz aizsvilušās dēļ vairāku...nē...visu manā dzīvē man tuvāk esošo indivīdu pilnīgā infantīlisma rīkojoties ar naudu. Kas tas par idiotismu ka cilvēkam, kurš saņem nedaudz vairāk par minimālo algu, ir jāziedo viss savas algas atlikums lai palīdzētu uzturēt citus cilvēkus? Un es nesaprotu kur viņi liek to naudu, jo teorētiski jau viņiem pašiem vajadzētu būt bagātākiem par mani, bet kaut kā viņiem tā nauda vnk izplēnē.<br />Bija laba sajūta fantazējot ka vienā momentā es vnk nopofigotu, neko nesagatavotu, neko nepateiktu, vnk aizietu, izlektu priekšā vilcienam. Tomēr laikam pirms darīt to es varbūt iemācīšos būt auksts aprēķinātājs, kurš par citiem nerūpējas.<br />Man jau mēnešiem atpakaļ vajadzēja būt jaunam datoram un monitoram, bļa. urn:lj:klab.lv:atom1:psycholog:73464 2012-04-28T00:45:00 2012-04-28T00:45:00 2012-04-27T21:46:48Z 2012-04-27T21:46:48Z Konkrētāk par to kas man kārtējo reizi neapmierina.<br />Īsumā:<br />Šobrīd esmu atjaunojis kontaktus ar savu ex-. Kontakta līmenī, ne vairāk, šai joprojām tiek uzturētas attiecības ar viņas virtuālo boyfriendu ar kuru pēc gada ievāksies kopā dzīvot un taisīs ģimeni un apprecēsies un blā, pilnīgs bullšits - bet kas gan es esmu lai spriestu. Šobrīd arī man ar viņu ir tādas "dod un neprasi neko pretī" tipa attiecības. Acīmredzot katru reizi kad man kaut ko vajag, kad es kaut ko vēlos, tad es viņai tikai traucēju un viņa paliek nedaudz neapmierināta. Nu pie tā ir pierasts un laikam jau mani tas vairs arī nefāzē. Galvenais ka es varu kaut nedaudz nosist savu vainas apziņu un paturēt pie saitītes manas pusmirušās cerības, kurām nav nekāda racionāla pamata. Bet vienalga es esmu pilnīgs lohs, es zinu, ka man nevajadzētu nemaz ar viņu, ņemot vērā viņas attieksmi, runāt, vēl jo vairāk pakļauties viņas iegribām, ka man vajadzētu izvēlēties citu ceļu un vismaz būt pašam par sevi. Es to visu saprotu un saprotu kamā balstās manas jūtas pret viņu, es saprotu kā tās ir veidojušās un cik primitīvas tās ir. Bet es nevaru tām tikt pāri un neko tur nepadarīsi. Es pārāk labi zinu viņas pozitīvo pusi (nu negatīvo arī, tiesa) un tā man liek turēties pie viņas. meh.<br />Ģimene kā ģimene vienmēr. Bezjēdzīgi, neviens mani neklausa, nevienam nav naudas, neviens man nevar palīdzēt, man jāpalīdz visiem pret viņu gribu. Vienīgi manos spēkos nav pat nevienam palīdzēt, jo es joprojām neko īpaši daudz nepelnu.<br />Jā, par darbu...šobrīd neesmu apmierināts, jo neadekvātas prasības un priekš tādām nesamērīgi zema alga. Un viss liecina ka darba vietā uz nākotni plānojas tikai vēl absurdāki apstākļi. Augustā būs gads, tāpēc intensīvi domāju kā lai to risina - respektīvi kādu lai citu darbu meklē? Problēma tāda ka no telefona operatora vietas lielas izaugsmes uz augšu nekur nebūs. Īpaši ņemot vērā ka man nav izglītības - man ir tikai pamesta izglītība. Un tehniski man tiešām nevajag diez ko daudz, tikai tik, lai es varētu dzīvot. Lieta tikai joprojām ir tāda, ka ja tu dzīvo tā, lai izdzīvotu, tad tas tev negarantē absolūti nekādu nākotni un pie mazākā sīkuma tava dzīve ir pēkšņi, negaidīti un sāpīgi beigusies.<br /><br />Nākošais pirkums pēc tam, kad apgreidošu datoru - ierocis. L O L urn:lj:klab.lv:atom1:psycholog:73047 2011-12-01T04:32:00 2011-12-01T04:32:00 2011-12-01T02:37:09Z 2011-12-01T02:37:09Z <b>Tu nesaproti, ka patiesībā tev vajag tikai pasaukt mani, un es būšu tev pie kājas, dot man komandu, un es došu tev savu ķepu vai tēlošu mirušu. Bet pakaļ tevis mestajai bumbiņai gan es neskraidīšu, jo to es varu darīt tikai tad, kad mums abiem sirdī ir miers.</b> urn:lj:klab.lv:atom1:psycholog:72763 2011-11-23T00:26:00 2011-11-23T00:26:00 2011-11-22T22:31:40Z 2011-11-22T22:31:40Z Tikko noskatījos <a href="http://www.imdb.com/title/tt1563738/" target="blank">"One Day"</a>.<br />Manas aizdomas apstiprinājas un tā bija mežonīgi slikta doma no manas puses. Nevis tāpēc, ka tā filma būtu bijusi slikta, tā bija samērā ok priekš ar romantiku aizbāztas drāmas, bet tieši tādēļ, ka tā bija skatāma, tā pārāk ļoti parāva mani emocionāli.<br />Es joprojām esmu tik izpisti salūzis...<br /><br />Tāpat arī skatīšanās laikā sapratu, ka salīdzinoši, ja kādreiz manas domas par nākotni līdzinājās milzīgam mākonim aizpildītam ar dažādām krāsām, tad tās krāsas ar laiku palika ar vien tumšākas un vienmuļākas, bet tagad tā mākoņa vietā vairs ir tikai palikuši daži brūngani punkti. urn:lj:klab.lv:atom1:psycholog:72564 2011-11-22T22:13:00 2011-11-22T22:13:00 2011-11-22T20:16:27Z 2011-11-22T20:16:27Z Jau vairākas dienas moka ēstgriba, nevis izsalkums, bet vēlme pēc kaut kā garda, kas mani apmierinātu. Pagaidām to kaut-ko vēl nav izdevies atrast...sāk palikt žēl naudas...<br />Vispār jau labi saprotu, ka ar ēdienu es šo vēlmi neaizdzīšu, lai ko arī mani instinkti man teiktu, bet tai pat laikā arī nezinu nevienu citu metodi kā no tā tikt vaļā.<br />Varbūt drīz pienāks laiks padoties narkotikām. Galu galā, visādi citādi es savu būtību, savu personību un principus jau esmu nodevis, tad kādēļ gan ne? Vienīgi naudas atkal žēl... urn:lj:klab.lv:atom1:psycholog:72295 2011-11-15T14:29:00 2011-11-15T14:29:00 2011-11-15T12:39:54Z 2011-11-15T12:39:54Z Cik labi ka man ir nolāpīta māsa kas mani, manas brīvdienas rītā, pamodina, lai piekasītos pie tā, ka es jau vairākas nedēļas atpakaļ aizgāju no augstskolas, uzdodot visus tos pašus jautājumus, uz ko es viņai jau skype čatā atbildēju (galvenais ka tieši tādā pašā secībā kā skype čatā). Ar to viņai izdevās jau no paša rīta man sabojāt garastāvokli, pacelt augšā visu to stulbumu, par ko es sevi vainoju un par ko es sevi ienīstu, atkal atgādināt man to, cik ļoti liels neveiksminieks es esmu, un padarīt vēl grūtāku manas ex- aizmiršanu.<br />Pusmiegā vēl pāris stundas nogulēju gultā pussapņojot scenārijus par to, kā es varētu dabūt savu ex- atpakaļ un kā es varētu atmaksāt saviem vecākiem un vecmammai visus tos līdzekļus, ko viņi manī ir ieguldījuši. Protams, katrs no tiem scenārijiem beidzās ar milzīgu FAIL, jo man variantu vairs nav, Vismaz kamēr es nevinnēšu kādā loterijā lielo laimestu.<br />Kaut man izejot no mājas no jumta uz galvas uzkristu ķieģelis!<br />Lohs. urn:lj:klab.lv:atom1:psycholog:72065 2011-11-14T13:03:00 2011-11-14T13:03:00 2011-11-14T11:10:25Z 2011-11-14T11:10:25Z Pusgads. Joprojām nevaru nafig izdabūt viņu no savas galvas. Viens otrs notikums manā apkārtējā pasaulē arī nevelna nepalīdz un visu laiku kaut kas atgādina par to. Arī datorā ir pārāk daudz fotogrāfiju ar manu dārgo ex- kuras man negribas dzēst, jo zinu, ka vēlāk to nožēlošu, jo tāpat jau esmu izdzēsis ļoti lielu daļu savu taisīto fotogrāfiju ko varbūt kādreiz gribētos apskatīties.<br />Man vajag ko jaunu ar ko novirzīt manas domas. Kādu laiku darbs palīdzēja, bet tagad jau pie tā esmu pieradis. Deviņas dienas no vietas nostrādāju un ik pa laikam domas aizvirzījās prom no darba. <br />No pozitīvās puses esmu nedaudz apradis ar domu ka nekāda gulšanās uz sliedēm tuvākajā laikā nesanāks, ka ir nedaudz no sākuma jāsaved kārtībā sava dzīve, jācenšas atmaksāt vecākiem un tad tikai varēs iet pastaigāties pa dzelzceļa līniju vai izmantot kādu no tutoriāļiem nesāpīgai pašnāvībai o.O Respektīvi vēl vismaz kādu gadu jācenšas novilkt un nesabrukt. urn:lj:klab.lv:atom1:psycholog:71878 2011-11-12T20:21:00 2011-11-12T20:21:00 2011-11-12T18:23:35Z 2011-11-12T18:23:35Z Un nē, ne sūda es labāk nejūtos valkājot nedaudz krāsaināku/gaišāku apģērbu.<br />Nu man vismaz tas nav pārsteigums, bet vismaz kārtējo reizi varēšu pateikt, ka man tomēr bija taisnība. urn:lj:klab.lv:atom1:psycholog:71526 2011-11-03T22:40:00 2011-11-03T22:40:00 2011-11-03T21:01:14Z 2011-11-03T21:01:14Z Es nevēlos to teikt, jo tad es atzīstu to, cik es patiesībā vājš un bezatbildīgs esmu, bet: es jūtos daudz labāk, kopš ofociāli pametu augstskolu. Kautkādas pastāvīgas rūpes ir izgaizušas no manas zemapziņas un es jūtos brīvs :| Piefiksēju arī ka līdz ar to man diētas īpatnības arī ir mainījušās - vairs neprasās tik daudz saldumus vai ko tādu kas vienkārši būtu bezjēdzīgi garšīgs, bet no kā nebūtu nekāda labuma.<br />Citādāk nekas nav mainījies un dirsā. urn:lj:klab.lv:atom1:psycholog:71303 2011-11-03T01:55:00 2011-11-03T01:55:00 2011-11-02T23:56:40Z 2011-11-02T23:56:40Z Man vajag iemīlēties.<br />Nevis attiecības, bet tikai iemīlēties, ķīmisko reakciju smadzenēs, pat sexu nevajag.<br />Vienkārši lai attīrītu galvu no visa liekā, kas aizķēries.<br />Kā pie velna lai iemīlas ? urn:lj:klab.lv:atom1:psycholog:71106 2011-10-29T19:40:00 2011-10-29T19:40:00 2011-10-29T16:43:13Z 2011-10-29T16:43:13Z Sūds. Lai sakārtotu māju man uz momentu ir jāatslēdz smadzenes. Es joprojām to nevaru izdarīt nejūtoties maksimāli slikti un nežēlojot sevi.<br />Nu neko, atpakaļ pie datorspēlēm ... urn:lj:klab.lv:atom1:psycholog:70840 2011-10-26T21:45:00 2011-10-26T21:45:00 2011-10-26T18:50:16Z 2011-10-26T18:50:16Z Eju prom no augstskolas.<br /><br />+ acīmredzot esmu garā vājš, jo joprojām netieku pāri tam, ka man attiecības ir beigušās un joprojām gribu viņu atpakaļ, bet tai pat laikā zinu, ka tas nav iespējams un vairs nekad nestrādātu. Bet cerības un vēlmes vienmēr paliek.<br /><br />+lēnām laikam atgūstos, sāku no jauna mācīties kā ir būt vienam bez draugiem un tamlīdzīgi, drīz arī sākšu pa veikaliem viens staigāt, lulz<br /><br />+joprojām nav nekādas skaidrības nedz par to cik es droši varu justies darbā, ka mani neatlaidīs, nedz par manu nākotni kā tādu. Krītu cilvēkiem uz nerviem un man vienalga jo esmu dusmīgs un neapmierināts.<br /><br />Tas arī viss, pagaidām čau. urn:lj:klab.lv:atom1:psycholog:70410 2011-10-17T02:22:00 2011-10-17T02:22:00 2011-10-16T23:27:42Z 2011-10-16T23:27:42Z Nesen man radās jautājums par to, ka, ja manas emocijas parasti ir dziļas, nosvērtas un noturīgas, tad kā pie velna tas iet kopā ar manu bipolārismu?<br />Secināju, ka iet kopā tas viss ļoti pat labi, vienkārši man garāstovklis nemainās pa stundām, bet tieši pa sezonām, pa nedēļām, pa mēnešiem, bet, kad mainās, tad noturās ilgstoši un to ir ļoti grūti ietekmēt. Tā arī tagad ilgāku laiku jau man nebija nekādas motivācijas un vēlmes neko darīt, bet te pēkšņi kaut kas manī pamodās, kautkāda apziņa, ka senajos laikos, starp aizvēsturi un civilizācijas pirmajiem soļiem uz republiku, cilvēki strādāja nepārtraukti un bez jautājumiem par to, kam viņiem tas ir vajadzīgs un kāda tam ir jēga, jo ja viņi pa sestdienām un svētdienām atļautos regulāri atpūsties un neko nedarīt, tad viņi vienkārši izmirtu. Kaut kā tas mani tagad ir motivējis nedaudz sākt kustēties un darīt vismaz kaut ko. Redzēs, vai tas noturēsies kā es domāju, ka tam vajadzētu, vai pāris dienu laikā pāries. urn:lj:klab.lv:atom1:psycholog:70247 2011-10-16T03:23:00 2011-10-16T03:23:00 2011-10-16T01:32:24Z 2011-10-16T01:32:24Z Brīvdienas, pēc ieraduma gribējās ierakstīt kādu ņerkstienu, bet nevarēju īsti saņemties. Tagad nedaudz nomierinājos samērā ironiskā veidā - saņēmos. Katrā gadījumā...<br /><a name="cutid1"></a><br /><br />Jau atkal vienkārši neaizgāju uz augstskolu. Pilnībā vairs nerodu nekāda veida motivāciju vai apņemšanos uz turieni doties vai pildīt mājasdarbus. Labi saprotu, ka pišu savu nākotni, ka nāk vēlviens krīzes vilnes, ka visu savu atlikušo mūžu būšu iestrēdzis minimālās mēnešalgas darbos dzīvojot uz robežas...bet man vairs nav jēgas censties, tad kāpēc gan lai tas mani rūpētu?<br />Darbā arī man īsti neiet tik pasakaini lai es neuztrauktos ka mani jebkurā brīdī var atlaist vai parekomendēt pameklēt citu darba vietu, bet nu - same shit.<br />Viss pārējais manā dzīvē arī joprojām ir tādā pašā traģiskā stāvoklī kā vienmēr un pagaidām nekādu jaunu cerību.<br /><br />Par to, kas man ļāva nedaudz nomierināties...<br />Pēdējās pāris dienas sāku atkala rakstīt savai ex- . Pārkāpu saviem principiem, piedevu sev to, jo joprojām man ir tās dziļās jūtas pret viņu un man pietrūkst šad tad kādas rindiņas no viņas manā skype. Respektīvi sākotnējis tās bija pāris nejauši teksti kas tajā mirklī ienāca prātā ko varētu viņai izmest, pēc tam tas pārauga garākās sarunās, līdz beigās es arī saņēmos un pateicu viņai visu, ko pirms tam biju noklusējis, saudzējot viņu un baidoties no tā, ka viņa uz to nejauši arī noreaģēs tā, kā es to vēlos. Par laimi nenoreaģēja, bet es gan noreaģēju tieši tā kā paredzēju - nedaudz apvainojos uz viņu par to ka neklausās manī un apzināti piš savu dzīvi, dzīvi, kuru es centos paglābt nesot nezin cik velns viņ zin kādus upurus uz savu emociju un savas dzīves rēķina (nu cik nu tur upuri, ņemot vērā, ka bez viņas es tik ilgi nebūtu nodzīvojis nemaz). Īsi sakot, man izslēdzās uz mirkli rūpējos_par_pasauli_esmu_tolerants_un_sa<wbr />protošs režīms un es tā nevainīgi sāku ar viņu čatā meklēt nedaudz kašķi. Vārds pa vārdam un man bijusī dārgā arī uzkūrās tā ne pa jokam, palika dusmīga un beidzot atklāja visas savas domas pret mani un pateica beidzot visu tā, kā tas ir, bez sirdsapziņas pārmetumiem par mani, bez bailēm ka viņa varētu mani sāpināt pārāk ļoti. Ko es arī izmantoju, šo to pateicu, šo to pajautāju un beigās viņa tad nu beidzot piekrita mani nobloķēt.<br />Nezinu, varbūt citi teiktu, ka es esmu mazohists, ka man no tā palika vieglāk, ka cilvēks beidzot atzīst ka ienīst mani, bet es tā neuzskatu. Lieta tāda, ka man patīk vienkārša un skaidra pasaule, kur viss ir tieši un saprotami, bez aplinkiem, bez liekulības, bez meliem...kaut ko tādu sagaidīt konkrēti no viņas bija vienkārši skaisti.<br />Būtu es zinājis, ka viss, ko man priekš tā vajag izdarīt, tas ir uz 1 stundu apvainoties uz viņu un pārstāt rūpēties par viņu, tad es to jau sen būtu izdarījis...<br />Lai apgrūtinātu sev dzīvi un apspiestu vēlmi ik pa laikam pārbaudīt, vai viņa nav mani atbloķējusi un vai nesāks atkal ar mani runāt, es tomēr pacentos viņu izdzēst no saviem sociālo tīklu kontaktiem, kā arī izdzēsu viņas telefona numuru...būtu jauki ja es varētu izdzēst arī atmiņas par to, kā 20 minūšu laikā uzzināt, kur viņa atrodas un kas viņas dzīvē ir mainījies, izmantojot googli...<br /><br />Ko vēl es vēlētos šobrīd izmest ir tas, ka es esmu samērā apjucis. Apjucis par to, vai tiešām es esmu absolūti stulbs un man nekad nav taisnība. Katrā gadījumā tā ir tā sajūta, kas mani ne par ko nepamet, bet šobrīd es vairs nespēju atšķirt kas ir tas, ko es vēlos, kas man šķiet un kā kas ir. Pamats tam visam ir tas, ka es esmu samērā salauzsts, salauzsts no tā, cik daudz man pēdējā laikā ir nācies pieņemt tādus lēmumus, kurus es neesmu vēlējies pieņemt, kuri ir bijuši pretrunā manām vēlmēm. Pieņemu es šādus lēmumus tāpēc, ka uzskatu, ka tas būtu pareizāk, ka tā būtu labāk, bet tai pat laikā tas tomēr mani ietekmē, ietekmē manu spriestspēju un domu gaitu un atskatoties atpakaļ uz visiem šiem lēmumiem, uz to, kā citi uz tiem skatās un to kādi tie šķiet tagad, tie šķiet tik sasodīti nepareizi un kļūdaini, bet tai pat laikā pastāv šī milzīgā iespēja, ka tie man tikai tagad tādi šķiet jo es vēlos, lai tie būtu bijuši nepareizi, jo es vēlos, lai man būtu bijušas labākas alternatīvas, lai es būtu spējis darīt ko vairāk.<br />Šeit man arī gribētos piezīmēt, ka es visu savu dzīvi esmu uzupurējies un pieņēmis lēmumus, kas ir pareizi, nevis tādi, kā es vēlos. Un tagad es redzu tikai to, ka dēļ visiem šiem upuriem, mana personīgā attīstība ir cietusi diez gan ļoti un pamatīgi un tieši tādēļ es neesmu spējīgs uz tik pat daudz ko, ko var daudzi citi cilvēki, kuri ir daudz egoistiskāki par mani un varbūt pat nav pelnījuši būt tik spējīgi, jo visa viņu dzīve ir bijusi viena vienīga ciešanu radīšana citiem cilvēkiem, sabiedrībai kā tādai. Tādā ziņā evolūcija ar cilvēka smadzenēm ir nošāvusi pilnīgi garām, ka tie, kas ir spējīgi nest upurus nepieciešamības gadījumā beigās ir tie, kas atpaliek no pārējiem. Lai gan noteikti ir nepareizi teikt, ka evolūcija ir nošāvusi greizi, jo evolūcijai nav saprāta un tāpēc tai pie dirsas cik pareiza vai nepareiza ir sabiedrība.<br /><br />Un vēl man nenormāli sāp galva, man mājās ir izpisti auksts un es esmu piefiksējis ka mēdzu minūtēm ilgi stāvēt spoguļa priekšā, skatoties uz savu attēlu un domājot par to, cik ļoti es sevi ienīstu un kad es beidzot nosprāgšu.<br /><br />Es tiešām gribēju pašās ieraksta beigās iesviest kaut ko pozitīvu, lai nav tikai ņerkstēšana, bet man nav nekā pozitīva ko teikt...es tiešām centos izdomāt kaut ko...<br /> urn:lj:klab.lv:atom1:psycholog:70018 2011-10-10T23:02:00 2011-10-10T23:02:00 2011-10-10T20:12:02Z 2011-10-10T20:12:02Z Šodien atkal nekā neizdarīju un lieki nobumbulēju savu brīvdienu. Īsti nevaru saņemties neko darīt. Nedaudz par to padomāju, atcerējos tās reizes, kad man ir bijusi šī apņemšanās un kad es esmu varējis vienmēr atrast motivāciju darīt pat visnevajadzīgākās lietas tikai tāpēc, ka es tā nolēmu... Īsi sakot man beidzot pieleca, ka es motivāciju atrast mācīties nespēju tāpēc, ka jūtos slikti. Es visu laiku mūku pats no sevis kā visi sevis cienīgi alkoholiķi. Es iegremdējos darbā, kad neesmu darbā, tad iegremdējos spēlēs. Es nevaru pieslēgties mācībām un nevaru vnk iziet laukā un pastaigāt pa veikaliem, jo es jūtu, ka tad es palikšu viens pats ar savām domām, kuras man nebūt nav tās jaukākās pēdējā laikā. Toties kad es esmu spēlēs, tad es atslēdzu savas smadzenes pilnībā vai, kad es esmu darbā - pieslēdzu tās darba jautājumiem un par sevi nemaz nedomāju.<br />Kā jau teicu, esmu alkoholiķis, kurš nedzer.<br /><br />Tiešām, lai es varētu vairāk vai mazāk dzīvot, man vajag manā dzīvē atpakaļ kādu, kura dēļ man būtu vērts to darīt. Tai pat laikā es nevienu vairs nevēlos savā dzīvē. Tam, kāpēc es nevēlos ne par kādu cenu, ir vairāki nopietni iemesli, bet, paldies Dievam, starp tiem nav gandrīz nekāda egoisma vai banāla stulbuma kā "es nevēlos lai mani atkal sāpina" vai kā tamlīdzīga...labi, banāls stulbums nedaudz ir, bet citas dabas...<br /><br />Patiesībā POHUJ urn:lj:klab.lv:atom1:psycholog:69875 2011-10-10T01:28:00 2011-10-10T01:28:00 2011-10-09T22:38:09Z 2011-10-09T22:38:09Z Jebkurā gadījumā es joprojām neveiksmīgi cenšos atrast veidu, kā lai apvieno normālu dzīvi ar dzīvi vientulībā. Joprojām pa veikaliem jāstaigā vienām un attiecīgi to negribas darīt, nepatīk izskatīties kā idiotam. Jostu tā arī neesmu nopircis jaunu, kādas 3 nedēļas jau cenšos saņemt aiziet pameklēt kādā veikalā, bet pagaidām esmu apskatījies tajā pašā RIMI tikai...un tur ir tikai 6 latus dārgi sūdi. Kolēģi darbā, šķiet, jau sāk nedaudz šķībi uz mani skatīties un jūt to, cik tomēr tāls no sabiedrības un normālas sociālās dzīves es esmu. Nezinu, kāpēc, bet tajā mani visvairāk uztrauc tas, cik es viņiem lieku justies neērti ar mani kontaktējoties tādā situācijā - L O L . Nu un visādas tamlīdzīgas lietas, negribas visu uzskaitīt, ne visu atceros. Šobrīd pieļaujama ir doma, ka nekad man šos divus vārdus - vientulība un dzīve - apvienot neizdosies. Bet nu redzēs, cerības vēl neesmu atmetis (neņemot vērā to, ka esmu atmetis cerības izdzīvot).<br />Un vispār, bļin, šodien viens otrs nedaudz paspēlējās ar manu telefona kameru, nofotogrāfēja mani...tā paskatījos - joprojām izskatos izpisti kaulains. Pārtikai jau tagad tērēju vairāk naudas nekā jebkad normālos apstākļos būtu plānojis un joprojām nekāda efekta. Nezinu vairs, kā lai atgūst ķermeņa masu... urn:lj:klab.lv:atom1:psycholog:69608 2011-10-05T03:18:00 2011-10-05T03:18:00 2011-10-05T00:38:36Z 2011-10-05T00:38:36Z Laikam jau mana galvenā problēma ir tāda, ka es pats īsti nezinu ko gribu. Kas attiecas uz emocijām, tad es joprojām ceru, joprojām vēlos būt tāds kā visi, joprojām gribu to pašu ko visi grib, tai skaitā sabiedrību, draugus, naudas vairāk kā sajēgas, kādu, kas mani mīlētu u.t.t. u.t.j. Vienīgi es to visu apspiežu ar racionālo domāšanu ar kuru sev iegalvoju, ka man daudzas no tām lietām nemaz nav vajadzīgas, ka es varu sevi upurēt un ka es varēšu to pārdzīvot.<br />Tā nu es atnāku mājās no darba un šaustu sevi par kļūdām, ko pielaižu darbā. Gan ar darbu saistītām, gan vienkārši uzvedoties kā idiots sabiedrībā. Es nevaru īsti sev to racionāli pamatot, kāpēc gan lai es sevi par to vainotu un pārdzīvotu - tam nav iemesla, tas nav svarīgi, es to pārdzīvošu un pie dirsas ka es citiem cilvēkiem nepatīku, jo tāpat es ar viņiem neplānoju uzturēt kontaktus. Bet tai pat laikā emocionāli es to spiedienu tomēr izjūtu un tas man neliek mieru un, protams, es ar to netieku galā, jo tā vietā lai to risinātu un iemācītos pārdzīvot es savas emocijas apspiežu.<br />Ja šo tagad paklausītos lielais dzīves pieredzējušais onkulis kas zin visas atbildes jo ir dzīvojis ilgāk par mani un saprot ko nozīmē būt jaunam un nepieredzējušam, viņš noteikti priecātos, ka es pats saprotu savu problēmu un mudinātu mani tagad to risināt, jo risinājums tak ir skaidri redzams un viegli sasniedzams. Bet nē, onkul, tā nav. Es nevēlos apgriezt savu dzīvi kājām gaisā, nevēlos kļūt izteikti ekstraverts, izklaidēties ar kautkādiem jauniegūtiem draugiem un reizi pa reizei palaist bremzes vaļā un aizbraukt uz vecrīgu iedzert. Tas neesmu es, tas nekad nebūšu es.<br />Nesen es jau piespiedu sevi no flegmatiķa kļūt par sangviniķi, es nogriezu matus, es parakstījos uz darbu ar klientiem ceļot telefona zvanus, es piespiedu sevi studēt un mācīties bezjēdzīgu idiotismu it kā tas varētu mainīt manu dzīvi. Rezultāts? Rezultātu es sasniedzu, sasniedzu tieši to ko biju plānojis. Vienīgi man tas nepatīk, patiesībā es sev riebjos vēl vairāk kā iepriekš un es vēlos savu veco dzīvi atpakaļ, ko, protams, vairs nav nemaz TIK viegli atgriezt.<br />Respektīvi apnicis un nahui. Rīt ir brīvdiena, bet sākot no parītdienas vairs necentīšos būt ne sūda komunikabls. Vienmuļi sēdēšu pie sava datora un lēnām gaidīšu to dienu, kad mani atlaidīs. IMO vajadzētu būt samērā drīz.<br /><br />Vienmēr es visu sarežģīju. Bet tā ir mana būtība, tas ir tas, kas es esmu un ko es nekad nevarēšu mainīt. urn:lj:klab.lv:atom1:psycholog:69372 2011-10-02T19:00:00 2011-10-02T19:00:00 2011-10-02T16:03:33Z 2011-10-02T16:03:33Z Успакоилса немного. Ну и? Че далще? Делать то всеравно нехрена... urn:lj:klab.lv:atom1:psycholog:69034 2011-09-24T19:59:00 2011-09-24T19:59:00 2011-09-24T17:23:56Z 2011-09-24T17:23:56Z Es ienīstu sestdienas, es ienīstu nedēļas nogales, es ienīstu kad man ir brīvs laiks un man riebjas, tiešām riebjas studēt. Bet man vajag to izpisto dokumentu. Kāpēc - nezinu, it kā jau lai es nodrošinātu sev nākotni, bet es nekad neesmu to plānojis priekš sevis, šādus plānus es izveidoju speciāli viņai. Tagad tikai padoties un atmest tam visam ar roku vienkārši liekas šausmīgi stulbi, bet man nepatīk apzināti darīt stulbas lietas, ja no tā var izvairīties...<br />Šodien uz augstskolu tā arī neaizgāju. Bezjēdzīgas lekcijas, jutos noguris, nebiju gulējis, nebija motivācijas, gaidot laiku kad iet uz tramvaju krēslā aizmigu un nogulēju pirmās pāris lekcijas...<br />Vakar no darba pa ceļam uz autobusu gāju kopā ar vienu darbabiedreni - "small talk" and stuff...vienu momentu runājām par to, ka es vienmēr visu padaru sarežģītu. Es viņai paskaidroju, ka es to ļoti labi apzinos un ka tomēr tas ir tas, kas mani definē un viena no tām lietām, ko es sevī nevaru mainīt, lai cik ļoti es grieztu kājām gaisā savu personību.<br />Rīt jāsatiekas ar savu bijušo lai paņemtu no viņas dzīvokļa atslēgas ko es stulbā kārtā aizmirsu paņemt un kurām nav tik viegli izveidot dublikātu...atkal atkāpe no saviem principiem, atkal kļūda. Spēlējoties galvā ar scenārijiem atnāca atmiņas atpakaļ par pēdējiem gadiem, cik bieži es esmu kļūdījies un pieņēmis nepareizus lēmumus. Nevis attiecībās, bet vispār, dzīvē kā tādā. Un es nevarētu vainot tajā to ka būtu palicis stulbāks vai ko tādu, jo smadzenes man darbojas labāk kā skolas laikā, bet kļūdas vienalga pieļauju vairāk...vienkārši neveicas. Visu mūžu nav veicies un noteikti visu atlikušo mūžu arī palikšu neveiksminieks. Nedaudz muļķīgi, jo veiksmei es īsti neticu. Es ticu statistikai, nejaušībām, likumsakarībām, bet statistiku un likumsakarības atskatoties uz savu dzīvi es nevaru atrast un nejaušību ir bijis pārāk daudz lai es varētu 100% apgalvot, ka es neesmu nolādēts. urn:lj:klab.lv:atom1:psycholog:68862 2011-09-18T15:44:00 2011-09-18T15:44:00 2011-09-18T12:54:27Z 2011-09-18T12:54:27Z Trešo nedēļu pēc kārtas brīvdienas ir izpistas ar to cik es sūdīgi jūtos. Nevis tāpēc ka man kaut kas notiktu tajās brīvdienās, bet vnk jo tajās es atslēdzos no darba un palieku viens ar savām domām.<br />Vajag atrast veidu kā atslēgties, bet vienīgās lietas, kas man nāk prātā, pārsvarā nav savienojamas ar studijām...не то что es varētu atrast motivāciju pastudēt savās brīvdienās tik sūdīgi jūtoties... urn:lj:klab.lv:atom1:psycholog:68482 2011-09-11T23:46:00 2011-09-11T23:46:00 2011-09-11T20:56:47Z 2011-09-11T20:56:47Z Un vispār, tā kā es esmu palicis viens un es nemāku nemaz dzīvot tikai pats priekš sevis un nav neviena kā dēļ dzīvot vairs, tai skaitā pat vecāku pēc nē, jo ir vairāk kā skaidrs, ka viņi manu naudu neņems - ir doma sākt plānot kā vienreiz tik vaļā no šīs nejēdzības. Tikai plānošana nav tik vienkārša. Es zinu, kā es gribu to izdarīt, bet nezinu, kā lai to izdara maksimāli nesāpīgi man apkārt esošajai pasaulei. Mani interesē ko likumi saka par kredītiem, par īpašuma tiesībām, cik daudz naudas man vajadzētu lai es visu varētu pats pirms nāves nokārtot un lai nevienu tas neskartu finansiāli negatīvi ? Būtu ahuenna jauki ja šito izlasītu kāds, kas zinātu, vismaz kaut ko, ko par to pateikt...lai gan cerības ka manus vaimanāšanu kāds lasa ir samērā mazas.<br /><br />Un lai gan es turpinu apgalvot ka es beidzot esmu brīvs un varu darīt ar savu dzīvību ko gribu, realitātē joprojām ir vēl viens cilvēks, kurš mani uztrauc - mana vecmamma. Tas ir, viss jau ar viņu ir kārtībā, bet nezkāpēc viņu ļoti uztrauc kas ar mani notiek un tāpēc es nezinu vai viņa tiešām to spētu pārdzīvot... Šķita jau, ka pa šo gadu, pa kuru es ar viņu praktiski nekontaktējos, viņai jau vajadzēja tā kā atsvešināties no manis, bet, bļa, ne sūda...<br />Ai... urn:lj:klab.lv:atom1:psycholog:68174 2011-09-11T20:02:00 2011-09-11T20:02:00 2011-09-11T17:09:41Z 2011-09-11T17:09:41Z Tikai vēlējos atzīmēt, ka pa virsu visai huiņai mana bijusī saule mani šodien ar visādas dabas stulbumu un ietiepību tik ļoti nokaitināja, ka es beidzot saņēmos un pieņēmu to lēmumu, kuru iepriekš vairākkārt biju atlicis - nolēmu, ka pārtraukšu ar viņu kontaktus pavisam. Labi apzinos, ka tuvākās pāris nedēļas man noteikti būs emocionālas lomkas tā sakarā, jo reāli man nav neviena ar ko pārmīt kaut vienu vārdu ārpus darba vai augstskolas, bet lēmums ir pareizs un būs man vien jātiek galā ar to. Kaut šobrīd es nejūtu neko sevišķu tā sakarā...dažreiz man gribas, lai es biežāk būtu tik nokaitināts, jo vismaz tad es spēju rīkoties racionāli, bez emocionālām barjerām. urn:lj:klab.lv:atom1:psycholog:68083 2011-09-11T01:15:00 2011-09-11T01:15:00 2011-09-10T22:15:42Z 2011-09-10T22:15:42Z Nedēļa kopš iepriekšējā posta. Nekas nav mainījies. urn:lj:klab.lv:atom1:psycholog:67668 2011-09-04T20:19:00 2011-09-04T20:19:00 2011-09-04T17:20:12Z 2011-09-04T17:20:12Z Jūtos ļoti sūdīgi . urn:lj:klab.lv:atom1:psycholog:67566 2011-08-25T18:47:00 2011-08-25T18:47:00 2011-08-25T15:53:25Z 2011-08-25T15:53:25Z Viss jau būtu labi, es beidzot tieku galā ar savu vientulību (lielā mērā pateicoties darbam, kurš nodarbina katru manas dienas minūti), vienīgi piespiest sevi iet pa veikaliem, kas ir samērā vitāli, man joprojām ir grūti - gribas nedaudz kompāniju. Bet visā visumā pagaidām jūtos ok un dzīve <del>iet uz</del> neiet uz leju vairs.