Es ienīstu sestdienas, es ienīstu nedēļas nogales, es ienīstu kad man ir brīvs laiks un man riebjas, tiešām riebjas studēt. Bet man vajag to izpisto dokumentu. Kāpēc - nezinu, it kā jau lai es nodrošinātu sev nākotni, bet es nekad neesmu to plānojis priekš sevis, šādus plānus es izveidoju speciāli viņai. Tagad tikai padoties un atmest tam visam ar roku vienkārši liekas šausmīgi stulbi, bet man nepatīk apzināti darīt stulbas lietas, ja no tā var izvairīties...
Šodien uz augstskolu tā arī neaizgāju. Bezjēdzīgas lekcijas, jutos noguris, nebiju gulējis, nebija motivācijas, gaidot laiku kad iet uz tramvaju krēslā aizmigu un nogulēju pirmās pāris lekcijas...
Vakar no darba pa ceļam uz autobusu gāju kopā ar vienu darbabiedreni - "small talk" and stuff...vienu momentu runājām par to, ka es vienmēr visu padaru sarežģītu. Es viņai paskaidroju, ka es to ļoti labi apzinos un ka tomēr tas ir tas, kas mani definē un viena no tām lietām, ko es sevī nevaru mainīt, lai cik ļoti es grieztu kājām gaisā savu personību.
Rīt jāsatiekas ar savu bijušo lai paņemtu no viņas dzīvokļa atslēgas ko es stulbā kārtā aizmirsu paņemt un kurām nav tik viegli izveidot dublikātu...atkal atkāpe no saviem principiem, atkal kļūda. Spēlējoties galvā ar scenārijiem atnāca atmiņas atpakaļ par pēdējiem gadiem, cik bieži es esmu kļūdījies un pieņēmis nepareizus lēmumus. Nevis attiecībās, bet vispār, dzīvē kā tādā. Un es nevarētu vainot tajā to ka būtu palicis stulbāks vai ko tādu, jo smadzenes man darbojas labāk kā skolas laikā, bet kļūdas vienalga pieļauju vairāk...vienkārši neveicas. Visu mūžu nav veicies un noteikti visu atlikušo mūžu arī palikšu neveiksminieks. Nedaudz muļķīgi, jo veiksmei es īsti neticu. Es ticu statistikai, nejaušībām, likumsakarībām, bet statistiku un likumsakarības atskatoties uz savu dzīvi es nevaru atrast un nejaušību ir bijis pārāk daudz lai es varētu 100% apgalvot, ka es neesmu nolādēts.

Pašreizējais garastāvoklis: sad