Tātad, pirmkārt, neteiktu, ka esmu šausmīgi laimīgs, bet šķiet, ka pagaidām tieku ar saviem nerviem galā.
Iedalīja arī man vienu darbavietu, būs tikai jāiziet apmācība un varēšu pelnīt savu minimālo algu ar plusiņu. Visus savus rēķinus ar to nevarēšu pavilkt, jo augstskola drusku par dārgu priekš tā ir, bet lielāko daļu jā. Līdz ar to arī parādās nelielas cerības un tā, tas noteikti arī ir galvenais iemesls, kāpēc tieku ar saviem nerviem galā. Tagad tikai vajadzētu reālu, resnu algu, tad es varētu nedaudz nostabilizēties savā dzīvē, bet uz to man necerēt kamēr nebūšu izracies cauri tikko iegūtajam darbam. Ar kaut ko jau vajag sākt...
Vispār uz doto brīdi pietiek uz ko koncentrēties. Pirmkārt vajadzētu uzraut savus krievu valodas skillus nedaudz uz augšu, jo bez tiem darbā neiztikt. Otrkārt jāsāk saņemties patstāvīgi angļu valodu studēt, jo neklātienes būšana nav viegla padarīšana kur es varēšu laist haļavu kā tas ir klātienē. Tad vēl vajadzētu darīt kaut ko ar savu fiziko stāvokli, jo pašreizējie kauli un āda neiet krastā. Protams, varētu vienkārši sākt ēst barojošāku pārtiku un viss, bet gluži tikai taukus pa virsu kauliem negribas, jāatjauno arī nedaudz muskuļu masa uz kuras tos taukus audzēt. Kompānija gan solīja ka mums būšot pieejama trenažieru zāle par velti, bet to es droši vien neizmantošu...vienam pašam iet uz trenažieru zāli, ja es nekad tādā neesmu bijis, nešķiet īpaši pareizi.
Nepamet sajūta, ka es pat iedomāties nevaru, cik daudz grūtību mani dzīvē gaida priekšā izvēloties palikt vienam, bez draugiem, bez nekā...