Ļoti, ļoti gribējās pārplēst viņas radītos burbuļus. Nevis dēļ kautkādiem tipiskiem iemesliem, ko varētu sagaidīt, kā piemēram ieriebt vai atriebties vai skaudība vai kas tāds, nē, es tam stāvu nedaudz pāri. Vienkārši tāpēc, ka tie burbuļi ir tik izpisti acīmredzami un trausli, ka uz to vien prasās. Nedaudz arī tāpēc, ka nekas labs no tiem burbuļiem nesanāks un man gribas pasargāt, glābt...bet labs šajā gadījumā ir ļoti relatīvi, jo iegūtā mācība sniegs daudz vairāk labuma nekā šīs traģēdijas radītais zaudējums. Bez šaubām, būtu šis kāds dramatisks seriāls, tas arī būtu noticis un ar pamatīgu scēnu. Bet nē, es neesmu vienkārši tik ļauns, tāpēc tomēr noturējos pretī. Arī nākotnē nedraud, ka padošos savām tieksmēm, jo pagaidām no kontakta ar viņu un vēl vienu otru izvairos...ar vienu un to pašu iemeslu - mans raksturs. Es ļoti centos un vēl joprojām ceru, ka kādu dienu spēšu mainīties un tas vairs neņems virsroku pār mani, ka es iemācīšos neizpaust savu ciniskumu un negatīvismu nepārtraukti uz āru, uz citiem, bet līdz šim man tas neizdodas un tāpēc labākais risinājums ir vienkārši pārtraukt kontaktu ar cilvēkiem, kuri tam tiek pakļauti. Ja es pirmdien dabūšu to darbu, tad tomēr man beidzot sāks pavīdēt kāds cerību stars uz nākotni, uz to, ka es izdzīvošu vēl kādus pāris liekus gadus. Un ja tas notiks, tad ir cerības vēl mainīties, atjaunot kontaktus, justies nedaudz kā cilvēkam, varbūt būt nedaudz gandarītam par to, ka esmu spējīgs sasniegt un izdarīt to, ko daudzi cilvēki uzskata par esam neiespējamu un kas vēl vairāk cilvēkiem patiešām tāds ir...
5 gadi attiecībās...5 gadus es neesmu bijis vientuļš. Toreiz man tas nesagādāja īpaši lielas problēmas, biju pārdzīvojis un iemācījies to pieņemt, tāpēc šķita, ka arī tagad tikšu ar to galā, bet acīmredzot esmu atradinājies no tās sajūtas un emocijas pieprasa savu.

Нечего, перетопчус...

Pašreizējais garastāvoklis: lonely