Lūk tieši to es arī tagad darīšu - es faking ierakstīšu īsu teksta gabalu savā vecajā blogā.
Kāpēc es nolēmu tomēr to darīt pēc tam kad biju nolēmis to vairs nekad nedarīt?
Jo man uz doto brīdi ir aizmirsušies un/vai nešķiet būtiski daudzi vecie principi, pēc kuriem es vadu savu dzīvi, jo es pats esmu aizmirsts un nebūtisks. Nē, es nesaku, ka tas ir slikti, es nesūdzos, man nevajag, lai visi mani mīl, novērtē un klačojas par mani, tieši pretēji, es mīlu staigāt pa Rīgas centru, jo mani tur neviens neredz, neviens nepievērš man uzmanību, es esmu neeksistējošs, tikai kārtējais kustīgais objekts uz trotuāra. Tā ir mana nolāpītā brīvība, kad es varu būt kas es esmu tikai priekš sevis, kad es varu atstāt tādu iespaidu, kādu es vēlos, jo persona man pretī mani vēl nezin.
Kāds ir patiesais iemesls?
Es gribu paņerkstēt,jo manī ir nāvi nesošas emocijas, no kurām es neredzu citu veidu kā atbrīvoties.
Kādas būs sekas.
Nekādas, tā būs vienkārši bezjēdzīgi skaista eksistence.
Vai kādam tas ir jālasa vai jākomentē?
Nē, jo galvenais, šajā gadījumā, patiešām ir doma, doma par to, ka es rakstu ieliku publiskā telpā un tātad to momentā izlasīja tūkstots lietotāju, kas seko manai dzīvei kā seriālam, kuri ir atkarīgi no tās. Lasīšanas un komentēšana neatstāt absolūti nekādu iespaidu, vai tā būtu negatīvi vai pozitīvi domāta.
Ko es gribēju īsu pateikt?
Nostaļģija. Es pēdējā laikā internetā redzu ļoti daudz nostaļgijas, bildes, teksti, spēles, retro, cilvēki skatās uz nostaļģiskas sajūtas rosinošiem materiāliem un priecājas, jūtas labi un tiek iedvesmoti. Es tos cilvēkus nesaprotu, nekad nesapratīšu, jo man uz nostaļģiju vienmēr ir bijusi pilnīgi pretēja sajūta, man tā vienmēr ir bijusi ietīta metaforiskā puvuma smakā, kas liek man sagrābt savu skalpu un censties pasargāt savas smadzenes no tās. Iztērētais laiks, pagājušais laiks, cilvēku stulbuma nemainība, mans nenozīmīgums manis paša dzīves gaitā, tas, ka reti ir noticis tā kā tika plānots, kavēšanās atmiņās par laikiem kas it kā ir bijuši labāki, tādējādi nožēlojot tagadējos laikus vai arī kavēšanās laikos kas it kā ir bijuši sliktāki, tādējādi speciāli liekot pašiem sev justies sliktāk - visas šīs lietas, kas nepārtraukti pa apļiem traucas manās smadzenēs, tās mani nogalina un rauj uz pusēm no iekšpuses. Narkotiskā eiforija, ko jūt visi citi, man ir apziņa par to, ka es esmu pārdozējis un miršu.
Tomēr, neskatoties ne uz ko, es to izdarīju - es sāku ložņāt internetā, skatīties veco paziņu profilus un interesēties par to, kas notiek viņu dzīvē.
Jāsaka, ka ātri aptrūkos, jo sajutos samērā slikti, kad kārtējo reizi atcerējos, ka es esmu joprojām tieši tajā pašā vietā, kurā es biju pirms 3 gadiem. Nē, man nav nekas pretī pret pašu faktu, ka es atrodos tajā pašā vietā, man nepatīk tas, ka tā vieta ir uz vairākām robežām, pāri kurām man ir bīstami pārkāpt un nemaz to negribētos. Tomēr tak, es esmu samērā piesardzīgs cilvēks, man vienmēr vajag rezerves plānu, stingru pamatu zem kājām un spilvenu, uz kura nolaizties, ja nu tomēr man sanāk iekrist ellē. Un kas man ir pēdējos 3 gadus? Taustīšanās pa tumsu ar domu ka viss būs faking kārtībā, jo vienkārši savādāk nevar būt.
Varbūt, tiešām, varbūt es pārspīlēju, jo it kā jau man ir vismaz tas spilvens, uz kā nolaisties, gadījumā ja nu kas, bet, godīgi sakot, mans lepnums un principi man neļaus uz tā nolaisties, ja es kritīšu, es tēmēšu tieši liesmu okeānā, ja varēšu, tad pa ceļam vēl ar maigām kustībām ieziežot sevi ar petroleju.
Visā visumā, mana frustrācija cenšoties saprast to, kāpēc es joprojām esmu dzīvs, neskatoties uz manu ilgstošo vēlmi nomirt, kāpēc man apkārt joprojām ir palikuši vismaz daži cilvēki, neskatoties uz mani centieniem no visiem viņiem atbrīboties un to, cik es tomēr esmu pretīga persona, ir pielīdzināma zinātnieka frustrācijai cenšoties saprast, kas varēja radīt lielo sprādzienu, un vēl grandiozāka savos apmēros ir ir vilšanās ir pasaulē, kurā es dzīvoju, bet tā ir cita tēma un es neuzskatu, ka par to man vajadzētu dziļi daudz sūdzēties, jo pats vien esmu vainīgs, ka esmu tik naivs.
tl;dr Es tikko piespamoju tavu friendlisti, jo tu mani tajā joprojām turi. Izbaudi.
sore