and black snow came and black snow stayed and froze the ocean out of love

Thu, 24 Apr 2025 06:59:55 GMT

Dažreiz šķiet, ka varētu gandrīz noticēt tam, ka šī ir īstā dzīve. Dzīve, kas slejas starp school run smailēm. Mietpilsoniskā neideālā idille. Galu galā taciņa jau visiem vairāk vai mazāk ved tajā virzienā. Kur vēl likties? Ja tu izvēlētos citu ceļu, vienmēr galvas sānos paliktu ieķērušās bailes par to, ka ja nu tu kaut ko būtisku esi palaidusi garām. Experience is everything. Droši vien tāpēc dažas manas draudzenes kūpina smaldsmaržīgos veipus, kas izēd viņu plaušas. Jo ģimenes ligzdas dīķī tev aizvien vēl sagribas sajusties kā upei, kas tiecas kaut kur uz priekšu - savas fantāzijas uzpūstos mākoņu slāņos virs jūras. Varbūt lūpu izpūstie dūmi rada mirklīgu ilūziju, ka mēs vēl aizvien esam kaut kas, kaut kas vairāk, ar kādu īpašāku potenciālu. Un vīri un bērni ir tikai fona troksnis, ko reizēm gribas noslāpēt. Es mēdzu slepus klausīties mūziku savos ipods, kamēr viņi kaut ko runā, un pusi nemaz nesadzirdēt. Un apzināties, ka es neko ar to neesmu zaudējusi. Es tāpat jau sen esmu loma, un šī dzīve - nereti kā iestudēta izrāde. Citreiz es sapņoju, ka man ir draudzene, kādas man nav. Mēs dzeram šampi no pudeles kakliņa lauka vidū gumijniekos un brunčos, smejamies, un apkārt plešas Anglijas līdzenumi, mūžam lekni zaļi un mitrumu pievilguši. Mēs kopā varam pasākt jebko. Varbūt vīrieši patiesībā ir pārāk garlaicīgi un paredzami? No offence. Vīrieši ir kā likme, kas nekad sevi neattaisno. Vienmēr izrādās, ka viņos viss ir prastāk un piezemētāk, nekā sākumā bija šķitis. Sievietes tik daudz nopūlas, lai patiktu, izpatiktu un būtu kaut kas, ko viņi sagaida, lai pēc tam secinātu, ka... ir garlaicīgi.

Tue, 22 Apr 2025 06:55:01 GMT

Man vienmēr ir šķitis, ka viņa ir vairāk piemērota realitātei. Viņas āda likas ciešāk apjožam ribu velves, viduklis skaudrāk iegrauzies auguma aprisēs un mugura iznes dzīvi kaut kā taisnāk, pareizāk. Citreiz es vēroju viņu savā spoguļa atspulgā un domāju, vai es varētu spēt tāpat. Vai es jelkad iemācīšos pa īstam pieslēgties dzīvei? Diez vai... Es nodevīgi uzēdu mīkstu vidukļa rajonu un slēpjos no dzīves savu domu ēnās. Es nekad nebūšu pietakami... Tāpēc man tik ļoti patīk reizēm ielīst viņas ķermenī un spēlēt viņas dzīvi. Izlikties, ka arī es te varētu būt, izlikties, ka arī es varētu būt pa īstam.

Šorīt saule lēni ielaiza sevi Londonas jumtu smailēs, esmu pamodusies ļoti agri, dzeru kafiju un un ieeju lomā. Bezmiega sērsna graužas man acīs un es atceros, kā spiedza pirmās lidmašīnas nedaudz pirms pieciem, slīdot lejā no debesīm, lai nosēstos Hītrovas lidostā.

Sat, 19 Apr 2025 15:06:41 GMT

Mana sirds ir šoseja, Rafael, un mēs pa to traucamies ar aizsietām acīm. Mēs skrienam pāri visām manām skumjajām tējas krūžu smailēm, un šķiet, ka tūlīt tūlīt es jau notraukšu no sevis pēdējās sniega kreveles, lai aizsniegtos līdz Tavai garšai. Un tomēr beigās Tev nemaz nav īstas garšas, Rafael. Viss ir tikai manā galvā. Es esmu upe, kas izaug Tev zem ādas un skalina savus tumšos, ledainos palu ūdeņus. Bet mūsu mīla vienmēr paliek caurspīdīga. Ticamākais esmu to izdomājusi, lai kavētu laiku. Dzīve ir gara un garlaicīga, vai ne?

Sat, 19 Apr 2025 10:50:47 GMT

Viena no dziļākajām aizām manā dvēselē vienmēr paliks Rīgas Centrālā stacija. Es joprojām jūtu melnā mēteļa ciešo apskāvienu, kad eju uz vilcienu novembra vakarā. Visu apņem vēla rudens melnā samta tumsa - manas vientulības vismīļākā māsa. Un bailes par to, ja nu tā būs vienmēr. Jo dzīve nesola, ka novembris nebūs mūžīgs. Dzīve nesola, ka vakara stundas aukstums jelkad mitēsies. Jo varbūt tas ir iededzināts manas būtības DNS kā piederības zīme, īpašumtiesības. Tev būs lemts apskaut savu aukstumu novembra tumsā mūžīgi mūžos, pat ja kādubrīd šķitīs, ka ir saulaina jūlija pēcpusdiena.

Es joprojām jūtu stacijas pulksteni duramies man sirdī ar savu augsto nepielūdzamā taisnstūra formu. Virsotnē ir laiks, kas ik dienu apmet tev apkārt cilpu - vienu un to pašu cilpu katru dienu. Es eju un domāju par A. Vai tā ir gaisma tuneļa galā vai kārtējais māneklis. Vai man ir cerība jelkad nebūt vienai? Vai man ir cerība jelkad nebūt atrautrai no realitātes un iemestai savas sirds tumsas kūleņos? Vai skrējiens cauri sāpēm sevī var kādreiz beigties? Vai bilde ir nomaināma? Vai vecā, nodrillētā plate ir izmetama? Cerību nekad nav bijis daudz... Un varbūt vienkārši ar mani kaut kas pašos pamatos nav pareizi un tā ir vienīgā atbilde uz šiem mūžīgajiem jautājumiem. Kaut kas ir nogājis greizi no paša sākuma, un es esmu puzles gabaliņš, kam nav savas vietas. Es visu mūžu mēģinu ieriktēties, pieslīpēties, pati pārtaisīties, bet viss vienmēr ir bijis veltīgi.

Gadiem kā bumerangs esmu lidojusi starp cerībām un izmisumu, tomēr man joprojām ir interesanti, pie kā tas var novest un vai pie kaut kā cita kā agrāk.

Varbūt patiesībā tumsā cerība ir vissiltākā - gluži tāpat kā silta ir asinsšalts no pēkšņa ievainojuma. Un tāpēc, ka dzīves patiesie apveidi pazūd samta māņos.

Fri, 01 Jun 2018 16:54:30 GMT

No rīta pamodos no biedējoša sapņa. Viņas dzīvesbiedrs A. tajā bija auksts un vienaldzīgs. Spokaini bija pamosties ar sapņa atstātajām izjūtām viņam blakus. Vērot viņa mierīgo, aizmigušo augumu. Saprast, ka tas bija tikai sapnis. Viņš, savā saldajā miegā ieslīdzis, nemaz nenojauta, kā mans ļaunais sapnis bija apzīmogojis viņa ādu, viņa tik mierīgos sejas vaibstus. Savādi, vai ne? Kā vienlaicīgi var pastāvēt vairākas realitātes un dažreiz ir grūti saprast, kura no tām ir patiesāka. Savās galvās mēs reizēm nodzīvojam vairākas dažādas dzīves, un tās nemaz nelīdzinās it kā realitātei, bet sekas, ko tās atstāj mūsu domās un sajūtās, mūsu dvēselēs, ir pat ļoti reālas. Kā tas nākas? — es dažreiz domāju. Un te nu viņš guļ, pilnīgi nevainīgs un neko nezinošs, bet mana dvēsele sāp. Vakardien, es atceros, viņš aplika man roku ap pleciem, un mēs kādu laiku stāvējām un skatījāmies uz māju, kurā gribētu dzīvot. Es vēl tobrīd nodomāju, cik nereāla tādās situācijās man aizvien šķiet dzīve. Tas, ka mīlestība mani apvij un silda.

Fri, 01 Jun 2018 16:42:51 GMT

Es pamostos Viņas dzīvē. Stāsts ir vecum vecs. Bet šoreiz viss ir nedaudz citādāk. Tuvējā parkā smaržo pēc nesen pļautas zāles, un ir jau pavasaris tā pašā pilnbriedā, varbūt pat vasara. Ejot garām parka nožogojumam, traucē tikai vienmērīgi nomākušās debesis, tik pelēkas, cik vien pelēks var būt pelēkais. Mana roka dabiski uzgulstas piebriedušajam vēderam un pārslidina tam pāri vieglu glāstu. Es neesmu viena šoreiz. Es nēsāju zem sirds bērnu.

Wed, 17 Apr 2013 09:45:07 GMT

Pie Tevis tā ir labi iestaigāta taciņa, Rafael. Tā neaizaug ciet tik ātri kā citi soļu pamestie ceļi. Atliek tikai pašķirt pērno zāli, notraust skujas un čiekurus, un tā atkal aizvijas dziļi iekšā meža krēslā. Taciņa pie Tavas krūšu virsmas un smaržas, un siltā auguma, kas neatstāj starp mums vietu dzīvei. Toreiz ziemā Tu sacīji - kādreiz, kādreiz, kad mūsu vairs nebūs. Tu gulēji uz muguras un elpoji lēni, un es neko neatbildēju. Vēlāk mēs apģērbāmies un aizgājām, katrs ar savu visas pasaules aukstumu sirdī. Pāris dienu tas vēl neko nesaka, aukstums. Pāris dienu tas vienmēr paliek iesnaudies un kluss. Bet tad tas atkal pamostas, izstaipās kā kaķis un izlaiž nagus. Varbūt tam arī patiesībā pieder mūsu sirdis, Rafael. Aukstumam.

Wed, 17 Apr 2013 08:32:59 GMT

Mēs esam labi iekārtojušies, Rafael. Starp mums ir visi pasaules ceļi, visas pasaules pilsētas, visi pasaules gadalaiki un pērnā gada lapās, brūnās un kraukšķīgi sausās, guļošā zeme. Katrs savā zemeslodes malā, mēs turam pirkstos vīna glāzes un smejamies tukšumam sejā. Mums ir mīļākie ar rokām, trauslām un skaistām, mums ir krekli un blūzes, un mežģīņu apakšveļa. Katrs savā polā mēs šķiram grāmatas un reizēm pavelkam zem rindām ar zīmuli, mēs dzeram kafiju tējnīcā pie apaļa galda, tumšu un rūgtu kafiju, smaržīgi kūpošu virs tases, mēs aizsmēķējam, klik, un aizejam pār asfaltu, pārlecot peļķes, kurās spoguļojas koki. Mēs esam tik labi iekārtojušies, Rafael, ka varbūt pat esam izbēguši tukšuma kreditoriem. Mūsu pieraksta adreses mainās ik dienu, un varbūt mūs tiešām vairs nevar sadzīt rokā. Dzīve mūs nepanāks, Rafael. Tikai skumjas.

Mon, 08 Apr 2013 05:43:47 GMT

Šorīt spīd vasaras saule. Izejot no rīta pēc malkasgroza, es viņu atpazīstu, skaidri un nenoliedzami. Cauri sniega pūdercukurainajām krevelēm uz zemes es varu sajust zaļu, leknu zāli, viļņojamies kā jūra. Es varu saost vēja smaržu bērzos un kļavās. Un to, kā visam cauri ar katru sava ķermeņa šūnu es jūtu Rafaelu, vienmēr Rafaelu. Mēs guļam un izsapņojam šīs pasaules garlaicību, līdz kādu dienu aprausimies tumsā.

Sat, 16 Mar 2013 11:14:56 GMT

Logu ailes, tik kailas un tukšas dienasvidū, apkvēpušas spilgtajā saulē, ar rāmjiem, kuriem nolobījusies krāsa. Vannas malas ar nenožuvuša ūdens pilieniem un ziepju nosēdumiem. Veca cilvēka miesas skābenā smaka. Šīs lietas, ko nekad neglābs nekādi mīļākie. Eksistencē līdz sirdij iekodušās lietas, un žoklis ir aizcirties, līdz galam.

Sun, 17 Feb 2013 12:06:47 GMT

Šis novalkātais sniegs. Kā vecs un noplucis kažoks, kas uz tevi lūr no pakaramā istabas stūrī, bet tev nav naudas jaunam, nav un varbūt nekad arī nebūs. Arī Viņas dzīve ir kā tas kažoks. Viņas dzīve, uzmesta uz šī drebulīgā, kaulainā un no sliedēm nogājušā auguma, kas man jāvalkā.

Thu, 14 Feb 2013 07:34:12 GMT

Es nezinu, ko darīt ar Viņas Ziemu. Es piederu laikam, kad vītero putni un plaukst trauslas, gaiši zaļas lapas, maigas un ievainojamas. Kad zeme pulsē, reibinoša un alkaina. Kad gaisā ir viegluma un siltuma apsolījums. Es nezinu, ko iesākt ar Viņas Ziemu. Ar šīm krēslainajām dienām, kad liekas, ka esi pamodusies mūžīgā pēcpusdienā. Ar malkas pagalēm, kas murrā krāsnī. Ar cimdiem un mēteļiem, vilnas audumiem, kas sasūc sevī atkušņa smārdu un mitrumu. Viss ir ass kā sērsna pār zemi.

Thu, 14 Feb 2013 06:40:54 GMT

Es pamostos Viņas gultā. Uz zemes guļ sacietējusi ziema, bet augšā - debesīs - iesprūdis pelēks un negribīgs rīts. Dārzs ir aizsnidzis – es domāju. Un piebiris ar skujām. Visa pasaule ir aizvilkusies ciet kā krevele, kā pār ievainojumu sarecējušas asinis. Ziema – Viņas gadalaiks. Kā ķermenis, kurā es guļu iekšā. Sirds, no kuras atraisīts Rafaels, bet aukliņa ir palikusi karājamies. Ribas. Vēders. Samezgloti tumšā sajūta starp kājām.

Sat, 27 Oct 2012 07:52:46 GMT

Kad uzsnieg, suņu rejas naktīs kļūst kailas. Es dzirdu tās cauri miegam. Kad pamostos no rīta, viss ir pieklusis. Zeme kā brūce ir aizvilkusies ciet, sarecējusi un raupji pārkreveļojusies.

Mana plauksta dzīvoja Tavā rokā. Piecas minūtes vienreiz simts gados. Gadā līdzīgā šim. Kad viļņi jūrā no aukstuma bija apstājušies un iesaluši, bet krasta smiltis zem mūsu soļiem svepstēja. Vējš svilpoja, vijoties ap mūsu kājām. Laimi mēs panesām viegli un ātri, izlietojām.

Sat, 06 Oct 2012 10:37:16 GMT

Laiks jau sen ir aizsteidzies mums priekšā, Rafael. Debesis ir izmirušas- nav vairs saules un mākoņu, tikai viendabīgi pelēka nekurienes jūra. Pilsētas ir apklusušas- asfalts uz ielām guļ kails un augstie rūpnīcu skursteņi vairs neizverd dūmu mutuļus, tie stāv tukši kā aizmirsti sargtorņi sen sabrukušā impērijā. Nedzīvu šoseju malās stāv ķeburainas ābeles kā vecas raganas, bet to augļi nevienam nevajadzīgi krājas grāvjos. Smilgas pļavās ir izkaltušas un salīkušas, lēnām trūdot zem pirmajiem salnu pieskārieniem.

Dažreiz es vēl atceros, kā ir uzlikt galvu uz tavām kailajām krūtīm un ieelpot. Ieelpot tavu sena meža smaržu, tumšu, noslēpumainu, bet pilnu māju apsolījuma. Dažreiz es vēl atceros, cik viegli tavas rokas guļ baltos palagos, cik maigi tavi tumšie mati vijas pār spilvenu, ka tu esi kā zeme man zem kājām. Kā tobrīd mums pieder Viss- dzīve, pasaule, laiks. Pieder skaidri un tīri, bez maldiem.

Tomēr šorīt es pamodos ar Sajūtu. Šorīt es pamodos ar sajūtu, ka nomiršu viena.

Wed, 15 Aug 2012 14:24:48 GMT

Šajā vietā nav gaisa, un man reibst galva. Dienas muļļājas vienādi pelēkas, un laiks ir kā miesa bez skeleta. Šī ir mana trimda, mans ieslodzījums. Šīs tukšās ielas. Dzelzceļa sliedes, noslīkušas lielos, asos akmeņos. Debesīs iegrauzušies elektrības stabi. Kokzāģētava, kas caurām dienām dīc drūmu melodiju.

Lai kavētu laiku, es eju pastaigās. Ietvi klāj sausas, izkaltušas zāles ķīpas, pašķīdušas uz asfalta pēc pļaušanas, un tā aizvijas tālu, līdz pašai mežmalai. Kādā brīdī es brīnos, kādēļ vietā, kur vecs ceļš aizlokās pāri sliedēm, un tālumā var redzēt neskaidrus ražotņu apveidus, es nesatieku Rafaelu. Es katru dienu eju uz turieni, apsēžos uz baļķa, kas aizšķērso ceļu, izsmēķēju vienu cigareti un jūtos nedaudz pārsteigta, vīlusies. It kā šī Pasaules Mala, šī Nekuriene būtu īstā vieta, kurā viņu satikt. It kā tas būtu iemesls tam, ka esmu šeit. Varbūt man vienkārši bail ieskatīties acīs patiesībai- nav nekāda iemesla tam, ka esmu šeit. Absolūti nekāda. Mana dzīve krīt cauri.

Kāds pusmūža vīrietis pārnes pāri dzelzceļa sliedēm savu velosipēdu un savādi noskatās manī. Neviena cita te nav, tik tālu, cik vien var redzēt acis, šajā vietā nav nevienas dzīvas dvēseles. Es nodzēšu cigareti un eju atpakaļ, atstājot aiz muguras sausās smilgās sapinušās pļavas. Ziedi tajās ir stiegraini kā veca vīrieša rokas. Tievi, izdēdējuši, bet pilni dzelžainības.

Pa ielu man nāk pretī jauns, rudmatains puisis ar skarbu seju. Viņam ir kādi 25 gadi, un viņa ķermenis ir vingrs pieguļošā jakā ar kapuci un treniņbiksēs. Ar zināmu skaudību es lūkojos, kā tas kustas, pilns spēka, enerģijas un lokanības, kuras man nav. Puisis noskatās man pakaļ un saka- привет, красавица. Es izliekos, ka neesmu dzirdējusi, un aizgriežu galvu. Esmu viņu manījusi jau agrāk. Es zinu, kur viņš dzīvo. Vecā, nolaistā koka mājā, kas uztupusies stāvā uzkalnā un ieslēpusies starp resniem lapu kokiem. Tādā mājā, par kuru varētu rakstīt pasakas- tik skaistā. Šodien viņš atkal ir uz ielas, pie pagrieziena, nupat iznācis no veikala ar alus pudeli. Šodien viņš garāmejot drūmi nosaka- es tev uzgulšos virsū, mauka. Tobrīd es pieķeru sevi, vēloties atbildēt- uz priekšu! Tomēr es aizspiežu muti un ieraujos dziļāk savā mētelī. Pēkšņi man kļūst bail.

Mon, 13 Aug 2012 13:01:43 GMT

Tavai maukai ir sarkani mati.

Viņa ir jauna, formīga un viegla meitene. Viņa daudz smaida un nesaka neko svarīgu.

Viņu mīl saule, viņu mīl vējš, un parka ēnas maigi mirgo viņas apaļajā sejā. Uz šīs pasaules viņa nesver ne gramu.

Es zinu, kā Tu guli viņai virsū. Es zinu, kā Tu novelies nost un uzreiz aizsmēķē. Vienmēr tik bezsirdīgi tālu.

Sat, 12 May 2012 07:27:00 GMT

Viņas mājā kaut kas ir mainījies, es to sajūtu uzreiz. Gaisā ir tāds kā skumjums, vītums. Kad eju cauri istabām, es ievēroju aizmirstas vāzes ar nobrūnējušiem un uz virsmām sausi sabirušiem ziediem. Es ievēroju, ka parastajā, gandrīz sterilajā tīrībā vietām ir iezagušās putekļu vērpetes. Nedaudz pajucis grāmatplaukts. Virtuves gals, uz kura atstāts netīrs šķīvis, drupatas, iepuvis ābols augļu traukā. Viņas drēbju skapis, kurā atsevišķas blūzes un jakas pavirši samestas plauktos. Visur šie sīkie nevīžības apliecinājumi kā simptomi. Simptomi skumjām? Bezspēkam? Es pieskaros saviem pleciem un sajūtu kaulus graužamies uz augšu kā asas kalnu virsotnes. Tātad mēs esam nedaudz iestigušas- es klusi nosaku pie sevis. Iestigušas aizmirstībā. Vai slimībā. Vai arī abi varianti. Ir savādi mēģināt iztēloties Viņu līdzīgu sev- negribīgu, tādu kā pagurušu, bez spēka un vēlēšanās rast spēku. Ir savādi mēģināt iztēloties Viņu ēdam ar pirkstiem, ieveļamies gultā ar visām drēbēm, klīstam apkārt bez jēgas un mērķa. Ir savādi skumji iztēloties Viņu vāju. Viņa man vienmēr ir bijusi neizprotami stiprā, tā, kurai pieder zināšanas.

Es atšķiru Viņas grāmatu. Ieraksti tajā tagad ir pieticīgi. Īsas, aprautas rindkopas, kas izmētātas pa visu grāmatu nejaušos atvērumos. Vietām uz lapas malas uzšņāpti vien pāris teikumi. Nekādas hronoloģijas. Meklēju Rafaela vārdu. Meklēju kaut kā skumji un bezspēcīgi, un vienaldzīgi, jau iepriekš paredzot, ka neatradīšu. Mani pirksti sausi pārslīd raupjajām, sānu malās plēstajām papīra lapām. Mani Viņas pirksti. Es nelasu. Ne tagad. Tagad es negribu meklēt zudušo laiku. Es aizveru grāmatu un ieklausos klusumā. Ārā aiz loga stāv pelēka, tumša diena. Ir bijis negaiss. Ir lijis. Laika bezsaturīgā bezgalība ir viss, kas mums pieder.

Sat, 05 May 2012 14:16:54 GMT

Skaņa, ar kādu klusumā, savā nodabā paši no sevis runā priekšmeti, lietas. Kaut kur iečaukstas maisiņš, griestos nosprakšķ vēja plūsma. Ja ir kaut kas precīzs, ar ko es varu aprakstīt sevi, tad tie ir šie spokainie fona trokšņi.

Sat, 05 May 2012 14:09:16 GMT

Es pamostos Viņas mājā. Mani mati ir atauguši un galos kļuvuši sausi. Esmu zaudējusi svaru. Lapas atkal ir saplaukušas bez manis. Maijs.

Stāvot pie spoguļa Viņas istabā, es pieķeru sevi domājam par to, cik daudz maijiem man vēl ir atlicis laika. Istabā mirgo blāva, klusināta saules gaisma. Ārā plosās neizprotams vējš. Šis viss varētu turpināties bezgalīgi, un mēs iztvaikotu dabiski- Viņa un es- lēni izbalētu kā veci aizkari, tikpat lēni un nemanāmi kā radušās, mēs izzustu. Tomēr es zinu, ka dzīvē tā nenotiek. Šīs zināšanas man ir iededzinātas kaut kur sirds rajonā līdzās nevaru dzīvot bez Rafaela melnajam caurumam.

Wed, 12 Oct 2011 07:16:32 GMT

-Vai tu kādreiz domā par mani- es jautāju Rafaelam.
Viņš savādi paskatās manī, tad aizgriežas.
-Vienmēr- klusi un mazliet spokaini atskan viņa balss.
Mēs stāvam zālājā Viņas pagalmā, zālājā, kurā rāmi guļ rudens un tikko nogāzis lietus. Gaiss ir dzestrs un drēgns. Manas rokas bez svara nokarājas man gar sāniem. Cik savāda sajūta. Es varu savā mutē izgaršot kārtējās šķiršanās rūgtumu, tomēr tas ir saldens, gandrīz pārdabisks- kā šī mūžam neaplaimotā dzīve. Es zinu, ka viņš atkal aizies, un paliks tikai rudens lapas, kas vējā kulsies pie manu kurpju purngaliem kā nedziedināmi tukšas jūras putas.

Wed, 24 Aug 2011 10:43:39 GMT

-Tev ir skumjas acis- es saku Henrija draugam S.
-Tev tikai tā liekas. Manas acis nav skumjas. Es neesmu skumjš. Nekas nav skumjš- viņš sērīgi atbild. Pelēcīgi tumša matu šķipsna nokrīt uz viņa pieres, un es to notraušu ar vieglu rokas kustību, pieskaroties tikai ar nagu galiem. Viņš guļ Viņas gultā uz sāniem, atstutējis galvu plaukstā, un skatās manī.
-Tu varētu kādu laiku palikt pie manis- es saku- Ja tev nav iebildumu. Man vajag, lai kāds paliek pie manis. Kādu laiku.
-Bet ne pavisam, vai ne?
-Vai kaut kas vispār var palikt pavisam?
Es iedomājos par Rafaelu. Man vienmēr ir šķitis, ka viņš varētu palikt pavisam. Mēs varētu saplūst dabiski. Ja atļautos. Tomēr es nopurinu galvu un aizdzenu šīs domas. Es pastiepju roku pēc Viņas grāmatas un atveru tajā tukšu lapu. Šoreiz es nelasīšu. Šoreiz es veikšu savu ierakstu.

Es zinu, kā viss turpināsies. No rītiem es modīšos agri, un caur aizkariem iekšā istabā glūnēs blāva rīta gaisma, nespodri pelēka. Es ietīšos palagā un nokāpšu pa kāpnēm. Es uzlikšu vārīties kafiju, ar tādām sausām, putekļaini ēnainām kustībām. Tad es iešu dušā, un ūdens ilgi tecēs manos matos, mazliet žēlabaini, bet ne skaudri. Es peldēšu šajā neatmodināmajā dzīvē, un tā sprauksies cauri manām ribām, sazaļojusi un rijīga.
Saule slepus iegūs rudenīgi rūsganu nokrāsu, un viss būs noticis bez manis. Kādā brīdī, kaut kur, pēkšņi es iedomāšos par Rafaela tumši brūnajām acīm, par acīm, kurās ir viss pasaules siltums un viss pasaules aukstums vienlaicīgi. Uz brīdi mani pārņems tāds savāds izmisums, spalgi maigs un nedaudz laimīgs izmisums, tomēr sāpīgs kā naža cirtiens.

Wed, 24 Aug 2011 09:14:59 GMT

Viss apdzisa. Uz kādu laiku.
Varbūt pie vainas bija jasmīni. Jasmīni šogad ziedēja pārāk bagātīgi. Bet es jau vairs neatceros.

Wed, 29 Jun 2011 08:45:20 GMT

Man šķiet, es jau veselu mūžību braucu skumjā autobusā. Nomainās gadalaiki, nomainās manis versijas, bet es turpinu braukt, bezjēgā.

Mon, 27 Jun 2011 13:28:47 GMT

Es braucu autobusā cauri pilsētai. Bez konkrētas vietas, uz kuru doties. Vienkārši aiz gara laika. Diena slīd aiz loga. Diena kā atdzisusi tēja. Man klēpī guļ Viņas grāmata, un es atkal to atšķiru nejaušā vietā.

Viņa ir maskuballē. Apvilkusi acis ar melnām ēnām, uzspraudusi matus un izrotājusi ar pērlēm. Mugurā Viņai ir vienkārša tumšzila kleita ar šaurām lencēm un nedaudz zvanveidā paplatināta uz leju, kājās ādas sandales, bet masku Viņa tur rokā. Viņai ir jāpieraksta tas, kā Viņa izskatās un ko valkā, lai noticētu tam, ka Viņa vispār pastāv. Viņai ir garlaicīgi un kaut kā tukši. Viņa nevar atcerēties, kāpēc ir te. Laikam pa ceļam uz mājām. Viņai liekas, ka viņa jau ļoti sen pūlas nonākt mājās. Tik sen, ka šis process sāk atgādināt Odiseju. Svešas zemes, jēlas lidostas kā uz pannas uzsistas vēršacis. Bezgalīgi, skumji apvedceļi dzīvei. Pirmās klases ātrvilciena kupeja, sasvērusies virs bezdibeņa. Un tad, kad Viņa beidzot nonāks mājās, Viņa vairs nebūs Viņa pati. Viņa būs kļuvusi par pelēku un bezveidīgu sevis versiju, nespējīgu just prieku.

Viņa nokāpj pa kāpnēm un iziet dārzā. Tumsā klusi čaukst krūmāju lapas un čalo ūdens no strūklakas. Viņa atspiežas pret mājas sienu, blāvi rozā sienu, un dziļi ieelpo. Viņa uzliek roku sev uz vēdera. Viņa zina, ka ir zaudējusi svaru. Viņa to var sajust ar katru savu ķermeņa šūnu. To, ka āda ir sarāvusies un sacietējusi, ka Viņas kustības ir kļuvušas gaisīgākas, caurspīdīgākas. Tā var izzust pavisam- Viņa nodomā.

Pēkšņi Viņa ierauga Rafaelu. Viņš stāv dārza otrā pusē un skatās uz Viņu, rokā viņam ir vīna glāze, apstājusies pusceļā līdz lūpām. Brīdi Viņai liekas, ka viņš tikai rēgojas. Dzīve ir bijusi pārāk ātra, un nebūtu nekāds brīnums, ja tā sāktu paplašināties halucinācijās. Viņa nav redzējusi Rafaelu vairākus mēnešus, gandrīz gadu. Viņa nebija domājusi, ka redzēs viņu šeit, tik pēkšņi. Varbūt pēc trīs vai pieciem gadiem kaut kur citur. Bet ne te, pa vidu šai izšķīdušajai realitātei. Uz viņa lūpām Viņa pamana kaut ko savādu, tādu kā smaida atblāzmu. Laikam Viņai tomēr nerēgojas. Bet Rafaels nekad nesmaida, ne Viņai. Viņš lēni tuvojas Viņai, atstājot glāzi uz sola pa ceļam. Viņi brīdi skatās viens otrā, tukši, bez izteiksmes. Laiks plūst cauri viņiem, svaigs, lēns un bezgalīgs laiks. Tad viņš viegli uzliek savu plaukstu uz blāvi rozā sienas virs Viņas galvas. Viņi neko nerunā toreiz. Nepārmij nevienu pašu vārdu.

Es aizveru Viņas grāmatu un jūtos atstumta. Izslēgta no rotaļas. Viņi ir spēlējušies bez manis. Iegremdējuši pirkstus dzīves izmisuma pilnajos matos un palikuši dzīvi. Bet es esmu viena. Te un tagad. Skumjā vasarā, skumjā pilsētā, nolādētā autobusā bez galapunkta. Kamēr viņi ir palikuši kā gleznā iemūžināti svētie- ar atsvešināti apgarotiem vaibstiem.