11:28 am
Viena no dziļākajām aizām manā dvēselē vienmēr paliks Rīgas Centrālā stacija. Es joprojām jūtu melnā mēteļa ciešo apskāvienu, kad eju uz vilcienu novembra vakarā. Visu apņem vēla rudens melnā samta tumsa - manas vientulības vismīļākā māsa. Un bailes par to, ja nu tā būs vienmēr. Jo dzīve nesola, ka novembris nebūs mūžīgs. Dzīve nesola, ka vakara stundas aukstums jelkad mitēsies. Jo varbūt tas ir iededzināts manas būtības DNS kā piederības zīme, īpašumtiesības. Tev būs lemts apskaut savu aukstumu novembra tumsā mūžīgi mūžos, pat ja kādubrīd šķitīs, ka ir saulaina jūlija pēcpusdiena.Es joprojām jūtu stacijas pulksteni duramies man sirdī ar savu augsto nepielūdzamā taisnstūra formu. Virsotnē ir laiks, kas ik dienu apmet tev apkārt cilpu - vienu un to pašu cilpu katru dienu. Es eju un domāju par A. Vai tā ir gaisma tuneļa galā vai kārtējais māneklis. Vai man ir cerība jelkad nebūt vienai? Vai man ir cerība jelkad nebūt atrautrai no realitātes un iemestai savas sirds tumsas kūleņos? Vai skrējiens cauri sāpēm sevī var kādreiz beigties? Vai bilde ir nomaināma? Vai vecā, nodrillētā plate ir izmetama? Cerību nekad nav bijis daudz... Un varbūt vienkārši ar mani kaut kas pašos pamatos nav pareizi un tā ir vienīgā atbilde uz šiem mūžīgajiem jautājumiem. Kaut kas ir nogājis greizi no paša sākuma, un es esmu puzles gabaliņš, kam nav savas vietas. Es visu mūžu mēģinu ieriktēties, pieslīpēties, pati pārtaisīties, bet viss vienmēr ir bijis veltīgi.
Gadiem kā bumerangs esmu lidojusi starp cerībām un izmisumu, tomēr man joprojām ir interesanti, pie kā tas var novest un vai pie kaut kā cita kā agrāk.
Varbūt patiesībā tumsā cerība ir vissiltākā - gluži tāpat kā silta ir asinsšalts no pēkšņa ievainojuma. Un tāpēc, ka dzīves patiesie apveidi pazūd samta māņos.