01:41 pm
Man mutē ir Rafaela garša. Es to nemaz nemanu. Tikai dažreiz.
Henrijs saka, man biežāk jāiziet no mājas. Jātiekas ar cilvēkiem. Kādreiz viss nokārtosies, viņš saka. Kādreiz dzīve iegūs plūdumu.
Man virs galvas dūc ventilators, aizkari ir aizvilkti, un gaisā biezē putekļi.
I say that I am better but I lie in every letter.
05:38 pm
Šī nav tava dzīve- man ausī iečukst Rafaels. Es krustojumā gaidu zaļo gaismu un, kad tā iedegas, šķērsoju ielu. Es eju tālāk, it kā nekas nebūtu noticis. Es vienkārši braucu metro. Tāda sajūta. Stacijas seko viena otrai, vagons līkumos bīstami sasveras, spiedz sliedes. Cilvēki stāv un klusē, un mirkšķina acis, un viņu skropstas lēni šūpojas. Viņi tā stāvētu arī tad, ja vilciens gāztos iekšā bezdibenī. Bez emocijām. Tāds iespaids rodas. Varbūt viņi domās spēlē sālsstabus. Varbūt arī es spēlēju. Varbūt manis nemaz nav. Varbūt neviena nemaz nav.