|
Feb. 13th, 2010|02:04 pm |
nu labi. par Kārli.
atceries, kad es stāstīju par to, ka viņš grib satikties un parunāt un es teicu, jā?
lūk.
vakar viņš mani aicināja satikties centrā un aiziet kkur pasēdēt.
bet tā kā man nav naudas nekam - pat ne aizbraukt līdz centram, es palūdzu, lai viņš atbrauc uz kādu stundiņu pie manis. šanī ziņā man nav problēmu - viņš nav no cilvēkiem, kuri nejūt, kad būtu jāiet projām - tāpēc es paļāvos uz viņu un nebaidījos uzaicināt pie sevis.
piebildīšu, ka es nostāvēju pie skapja kādu pusstundu stabili, mēģinot panākt to, lai izskatās labi, bet lai neizskatās tā it kā es būtu speciāli pucējusies :D
tad, kad viņš zvanīja pie durvīm, godīgi sakot, es biju mazliet uztraukusies. jo atkārtoju vēlreiz - man nav vienalga. un tas ir tikai dabīgi.
kad viņš noģērbās un paskatījās man acīs, man gandrīz atkarās žoklis. es nekad dzīvē viņa acīs nebiju redzējusi tādas bailes. viņa acis bija tumšas, pārbiedētas. viņš it kā centās runāt tā sadzīviski ar mani, bet tās izbailes acīs nepazuda...
neko, iegājām televizora istabā, es tur biju uzlikusi mūzikas kanālu, apsēdāmies dīvānā un kādu pusstundu nopļāpājām tāpat - kā katram iet, ko dara utt.
nujā, un tad iestājās klusums. viņš paskatījās uz mani un teica, ka laikam būs laiks parunāt nopietni. paņēma pulti, izslēdza televizoru un pat sildītāju, kas tā mīlīgi rūca.
un tad sākās.... viņš runāja un burtiski pa visām mielēm līda laukā, ka viņš to tekstu pie spoguļa ir atkārtojis vismaz simt reižu. tik svarīgi viņam tas ir bijis...
viņš man stāstīja par to, ko ir sapratis esot šo vienu mēnesi šķirts no manis. viņš teica, ka ir sapratis visas savas kļūdas... ka viņš saprot, ka tieši viņa dēļ mūsu attiecības ir izjukušas... ka viņš ne brīdi nav paskatījies uz sevi, kā viņš ir izturējies pret mani... ka vinš nav nekad ieklausījies manī un manās vajadzībās... vienmēr pastāvējis tikai uz savu viedokli un nav pieņēmis faktu, ka arī man var būt vieodoklis un rezultātā tikai viņam ir bijusi taisnība... ka nav nekad mani ņēmis līdzi pie saviem draugiem... nekad kopā nekur neesam gājuši... noliedzis manus draugus, lai gan nekad viņus tā pa īstam nemaz nav pazinis... viņš teica, ka patiesībā neko nav darījis no tā, lai man būtu iemesls ar viņu palikt.
es visu šito klausījos un godīgi sakot gribēju lai zeme paveras, jo pati jau es neesmu bijusi nekāds zelta gabaliņš, un cik es neesmu viņu krāpusi... bet man uz šito Lauriņa pajautāja:''un kāpēc tad tu krāpi?''. nujā, - ja jau attiecībās viss būtu labi, tad jau nekrāptu...
anyway, kad viņš to visu bija pateicis, tad palika pēdējais. viņš teica, ka viss, ko viņš jebkad šobrīd dzīvē vēlētos ir būt kopā ar mani. ka viņš ir sapratis, ka nav vispār nekas, aks būtu svarīgāks par mani...
es visu šito klausījos un domāju - bļe, kur tu biji agrāk, kad es visu šito no tevis gribēju dzirdēt? kur tu biji vasarā, kad man sirds vai lūza no tava vēsuma? kur tu biji, kad es sāku iekšā būvēt to aizsargmehānismu un noraku savas jūtas pret tevi - dziļi dziļi, ka pat tagad es nezinu, kur tās ir palikušas? kur tu biji?
bet, protams, es to skaļi neteicu. es vnk mazliet izveidoju dialogu, paanalizējot dažas mūsu kļudas, tas, ka esam līderi, kur katram sava taisnība, par nespēju piekāpties utt...
un tad kad tas bija izrunāts, tad es viņam teicu, ka viņam ir jāsprot, ka es šorīd atbildi nevaru sniegt, jo arī viņš to visu neizsecināja vienas dienas laikā un man vajag laiku padomāt.
anyway, pat ja man uzreiz būtu bijis skaidrs, ka nē, es vienalga acīs toviņam nebūtu teikusi...es vnk redzēju, cik pilnas cerību bija viņa acis. es nespētu acīs viņam nodarīt tik daudz pāri, vnk pasakot nē.
un viņš mani saprata. bet aks viņam cits atliek. viņš gaidīs.
ā, tad vēl pateica, ka pateicoties man viņš ir sācis lasīt grāmatas, ko agrāk viņš nesaprata - kas tur tajās grāmatās tāds ir... bet nu viņš lasīt sāka, tad kad mēs vēl bijām kopā - kkas janvārī. un tad vēl viņš teica, ka sācis interesēties par psiholoģiju... [!!!!!!!!!!]. jo viņš gribot saprast cilvēku saskarsmi, to psiholoģiju, jo viņš saprot, ka d''el sevis sācis zaudēt mani, un pat draugus...
tad visu šo mēnesi viņam gandrīz neesot apetītes... [bļē..un tas viss manis dēļ.... ok, ne manis, bet mūsu... ]
un tad vēl.. viņš bijis pie manas dziednieces!!!! jēziņ, es gandrīz biju augšpēdus. ka viņa neesot tikai dziedniece. [kāpēc es to nezināju iepriekš?] un ka viņš ar viņu runājis par mums. un ka viņa esot teikusi, ka mēs saderot, tikai jāseko savai sirdij - ja tā saka, jā, tad tas būs īstais cilvēks. un viņa sirds sakot jā, viņš ir gatavs riskēt. jautājums - vai es esot gatava?
jēziņ..
nujā, un tad viņš saprata, ka laiks iet un mani vajag atstāt vienu ar domām, lai es varot pieņemt savu lēmumu. bet pirms tam, viņš man iedeva zīmīti. un tad aizgāja pirms viņš aizgāja, es patiešām gribēju viņu apskaut, bet sapratu, ka ja tā ir mūsu pēdējā reize, kad tiekamies, tad labāk nē - tas varētu būt viņam sāpīgi. un es negribēju sava egosima dēļ lai viņam sāp, tāpēc atturējos.
ja godīgi... man tas viss likās malziet mākslīgi. kas? viss. ok, viņš runāja no sirds, izskatījās patiešām apņēmības pilns, bet bļāviens, cilvēki nespēj mainīties. varbūt uz īsu brīdi, bet viņš sevi neizmainīs. viņ;s neko nevarēs padarīt savam līderismam, agrāk vai vēlāk tas nāks laukā.. tā pārspīlētā uzmanība, klausīšanās manī.. pa daudz. nē, es visu saprotu, es viņa vietā arī censtos izstaisīties pēc iespējas labāka, protams.. ats viss ir dabiski, jo viņam tas ri svarīgi.. es vēl joprojām atceros tās šausmas, tās bailes viņa acīs.. un noskurinos.
anyway, kad atvēru lapiņu - tā bija mana vēstule, ko reiz viņam rakstīju. nu mīlestības vēstule... kur es stāstu viņam par, ko viņā mīlu.
un tad otrā pusē viņš bija ar roku uzrakstījis dzejoli man...
:o
jā.
nu lūk.
un te nu esmu.
ar pilnīgu sviestu galvā.
|
|