|
Feb. 7th, 2010|01:22 am |
es sarunāju ar vienu draugu fotogrāfu uztaisīt pāris bildes profesionālajā fotostudijā. esmu starā. vismaz kaut kas jauks [lasi: ja jau visi visi vīrieši par mani ir aizmirsuši, tad vismaz jāuztaisa skaistas bildes pašas priekam :p].
manuprāt, Daniels patiešām par mani ir pilnīgi aizmirsis. ne ziņas, ne miņas. izcili. dranķis. nafig man vajadzēja šitajā visā iesaistīties. NAFIG...? es tiešām neprognozēšu savu reakciju, kad viņš atbrauks atpakaļ un ATKAL viņam būšu vajadzīga. goda vārds, negarantēju pilnīgi vispār neko. vispār es esmu vīlusies. biju iedomājusies, ka būs savādāk. protams... vienmēr jau visam ir jānotiek savādāk nekā gribētos. protams.
un es vēl jorpojām nespēju piedot tai dranķei učenei no ģimnāzijas, kura man sabojāja 11. un 12. klases ikdienu. vēl joprojām nevaru piedot. gribētu reiz pateikt viņai visu, visu, ko par viņu domāju. govs. bet es nekļūšu dusmīga, jo viņa bija slima ar nerviem. slimi cilvēki ir jāželo un jāizsaka līdzjūtība par viņu nelaimi nevis jādusmojas. lūk. |
|