| |
[May. 31st, 2010|06:59 pm] |
šodien iekš Stoķa vēlreiz pa ilgiem laikeim pārliecinājos par to, ko nozīmē mana milzīgā fobija no augstuma.
tur ir eskolātori, bet lai tiktu līdz pirmajam pakāpienam, jāiet pāri metāla plāksnei, kurai abās malās var redzēt mazas šķirbas, bet ar to pietiek lai saprastu, ka lejā ir augstums. un kad tomēr to pārvari - braucot uz augšu, tu zaudē jebkādu kontroli un abas malas ir caurspīdīgas un tu redzi, ka celies arvien augstāk un ausgtāk un bailes paliek arvien lielākas un lielākas.. tas bija briesmīgi!!!!! es teju vai kritu panikā un uz tā eksolatora sastingu, biju vai gatava krist gar zemi, lai tikai neredzētu to augstumu. lai arī normālam cilvēkam tas nekāds augstums neliktos. bet man ir FOBIJA!
tikt lejā vispār bija tāds murgs, ka man likās, ka es paģībšu turpat uz vietas. trīs stāvi - visiem var redzēt, kas lejā notiek - es burtiski bezmazvai aizmiegusi acis un visa ķermeņa augšadaļa sastingusi - uztipināju uz tā eskolatora un mēgināju nepaģībt.
es zināju, ka man ir fobija no augstuma, bet ka TIK asa, es neazināju.
nekad vairs nebraukšu ar stokmana eskolatoriem, nekad!!! |
|
|