| |
[Jan. 27th, 2010|12:01 am] |
mēs šovakar ar Danielu runājāmies un es neizturēju un viņam pajautāju - vai es pagājušo reiz, kad biju pie viņa, esmu izdarījusi kaut ko ne tā? Uz ko viņš atbildēja pavisam pārsteigti, ka nē, kāpēc es vispār tā domājot un ka viss ir kārtībā!! Un tad es teicu, ka man kopš tās reizes liekas, ka viņa attieksme pret mani ir mainījusies un ka man ir sajūta, ka viņam vairs nešķietu tik interesanta cik agrāk. Uz ko viņš man atbilldēja, ka nē, tas tā nav un lai es izmetot tās domas laukā no galvas, ka viss ir kārtībā un viņš ļoti cer, ka rīt mani satiks! :)
nu lūk. :) tātad viss bija manā galvā. :) CERAMS
karoč rītdiena man ir izplānota no paša rīta līdz pat vēlam vakaram!
pie tam, esmu izdomājusi pārsteigumu viņam. Tā kā 1dien viņš brauc projām atvaļinājumā uz siltajām zemēm, izdomāju sagatavot ceļojuma kārbiņu, kur salikšu iekšā - must have - viskaut ko, aks viņam patīk, piemēram, M&M končiņas, serenādes, utt. Un nedošu rokās, bet nākamajā rītā, kad došos prom, atstāšu zem segas viņa pusē. un kad viņš vakarā ies gulēt, tad atradīs manu pārsteigumu. :)
|
|
|
| |
[Jan. 27th, 2010|12:19 am] |
iegāju kārļa draugos un šī bija pēdējā reize, vairāk nekad vairs neiešu. iedūra.... :) sācis sarunāties ar vienu meiteni, ar ko izskatās, ka labi saskan, so... es vairāk tai sarakstei sekot līdzi vairs negribu. beidzot sapratu, ka viss ir cauri, tā bija mana izvēle, so.. ir laiks pielikt tam visam punktu un noslēgt jebkādas saites. jebkādas. lai arī viņš man dod iespēju skatīties viņa draugos, es šo iespēju vairs neizmantošu... nav ko lieki sevi, kā sacīt jāsaka...
būs labi.
tikai mazliet iedūra.
nekas.
|
|
|
| |
[Jan. 27th, 2010|04:24 pm] |
aukstums šodein sasniedz Sibīrijas vai Aļaskas paltuma grādu līmeni, lai arī es patiesībā nekad tur neesmu bijusi, bet asociācijas man rodas tieši aršīm vietām, ja runā par kko ļooti aukstu
tā nu es šodien biju izlēmusi no saviem laukiem doties uz Rīgas town. tētis jau mani paspēja nobrīdināt par to, ka laukā ir -23 un vai es tiešām esmu gatava iet laukā, bet es tomēr saņēmos un teicu, ka jā.
saģērbos un līdz pieturai mani aizveda tētis. aukstumu nejutu vispār.
iekāpu dobelniekā, un tas bija liels autiņš, lielāks par tramvaju, bet tāpat - tik silts, ka pilnīgi prasījās attaisīt jaku. es to nedarīju.
izkāpjot dobelē un aizčāpjot nopirkt biļeti, arī tur aukstumu vēl nejutu,
pasēdēju autenē iekšā, un gaidīju kad parādīsies šoferītis,
šoferītis parādījās pēc apmēram 6 minutēm.
izvilkos laukā un devos taisnā ceļā uz mikriņu.
iekāpjot mikriņā secināju, ka apkures sistēma viņiem ir tādā pakaļā, kādā man pat skolā tik lielas problēmas nav bijušas.
nu neko, nokratījos šajā elles kambarī apmēram pusotru stundu.
izkāpjot rīags autostā laukā, es beidzot sapratu, ko nozīmē -23. sēžot jau nebiju jutusi, bet kājas bija sākušas salt un kad izveļas laukā tajā salā, visas sajūats reizinās ar 10.
aizstebērēju līdz tramvajam, kurš bija jagaida 10 sasodītas moku pilnas minutes.
man kājas bija tā nosalušas, ka kāju pirksti burtiski sāka sāpēt un tanī brīdī, goda vārds, mani sāka pārņemt panika, visādas fantāzijas par apdegumu centru, ārstiem, nekustīgām kājām utt.
Bija palikušas vēl 3 minutes ko gaidīt, bet es jau aspvēru domu, nejēdzīgā ātrumā mesties uz Galeriju Centrs, jo tur vismaz būs siltāks. bet nē, toomēr sagaidīju, bet uzsveru - kad tramvajs pienāca, bija grūti paiet taisni, jo pēdas bija kā ledus gabali.
pie tam, kamēr gaidīju, redzēju vienu meiteni, kura stāvēja svārkos un plānajās zeķubiksēs. es gandrīz apraudājos.
pēc tam tramvajā fiksi iekārtojos pie sildītāja un pirmās 15 minutes uz sildītāja turēju labo kāju, nākamās 15 - kreiso kāju.
un tā nu lēnām sasilu kaut kā.
pārskrēju mājās, - tiešām skrēju - un fiksi uztaisīju paēst un dzeru siltu tēju.
tagad ir labi.
NEZINU KĀ ŠOVAKAR TIKŠU LĪDZ DANIELAM :D:D:D:D:D:D
|
|
|