| |
[Jan. 15th, 2010|10:45 am] |
| [ | music |
| | Banderos - Manhattan | ] |
es šorīt no rīta pamodos sev neraksturīgā laikā - pulkstens pusdesmitos. mazliet noreibusi, aizvēlos līdz virtuvei un uzvārīju tēju. pēc tam sapratusi, ka gribas ēst, bet īsti nav ko, aizdevos līdz datoram otrā istabā, uzsitu pa taustiņiem receptes.lv, un meklētājā ierakstījusi - kartupeļu pankūkas, tiku pie receptes. vispār jau es zinu, kā cept tās pankūkas, bet no rīta rekacija ir malziet palēlināta, saprotaties...
tā nu es devos atpakaļ uz virtuvi un samizoju 3 kartupeļus - es sev ieskaidroju, ka vairāk nevajadzēs, jo tik daudz neapēdīšu, lai arī patiesībā īstais iemesls bija slinkums mizot, jo es tad parasti palieku dusmīga. bet izskatās, ka arī šī emocija manī ir aizkavējusies. lūk. sacepu pankūciņas, apēdu kopā ar medu un tēju. bija forši.
šovakar mēs ar pilotu dosimies fotogrāfēt rīgu.
ā un šodien maniem katiem ir ļoti daudzkārt labāk. briesmīgais klauna cienīgais apsārtums ir pazudis tikai vienā pusē ir rētiņa, kura negrib dzīt, līdz ar to ir apgrūtināts iekošanās process..jebkur. bet galvenais, lai nav sarkans. tā rētiņa ir štrunts. uzzieķēju vēl to brīnumsmēri.
šodien vēl jābrauc uz skolu, lai arī vispār es labprāt šobrīd vēl patupētu zem segas, ko es pēc teorijas vispār jau varu darīt, nesaprotu, kāpēc es te sev čīkstu, jo neviens jau man to neliedz, bet man iekšā sēž satraukums, jo iespējams man šodien zvanīs no darba un es nespēju nomierināties, jo mani vienmēr spēj satraukt jebkādas oficiālas sarunas, jo es viņās nepraktizēju, galīgi nejūtos pārliecināta par sevi, man ir bail, ak es visu tikai caur telefonu saladīšu dēļi, ka nemācēšu runāt utt, jo vispār es pati par sevi oficiālās sarunas uzskatu par ļoti mākslīgām un nomācošām un man ir bail, ak espārspīlēšu un kad es iespringstu uz to, kā man jārunā, tad es nevaru divus vārdus normāli salikt kopā un tad vispār man bail, ka atstāšu sliktu pirmo iespaidu bet varbūt vnk amn ir problēmas ar pašvērtējumu un vajadzētu aizstaigāt pie psiholooga nevis uztraukties par tādu salīdzinoši sīku vienību kā telefona zvans. grr
un man patiešām ir dusmas uz sevi par to, ka esmu nonākusi tajā fāzē, kad man īsti nav vienalga, ko pilots dara klubā, kad viņš tur aiziet viens.. stulbums, es taču teicu, ka negribu viņu sev pielaist klāt. man patiešām labam laikam pietiks smadzeņu čakarēšanas no vīriešu pārstāvju puses. es negribu atkal ieberzties.. protams, ka viss ir baigi ok, jo viņš tur esot, vakar man visu laiku rakstīja, bet nu anyway......
|
|
|