| |
[Dec. 13th, 2009|11:45 pm] |
vakar biju aizgājusi uz mūziklu ''Thriller live''.
Ieejot arēnā es biju gaidījusi ieraudzīt lielākus cilvēku pūļus. Jo man kaut kā ir palicis atmiņā Mensona koncerts, kur bija cilvēku jūra. Bet nu labi.
Aizgājām ar draudzeni uz arēnu, kur pie durvīm, kā parasti, nopietna paskata apsargs izčamdīja manu somu un nākamais noplēsa kontroles maliņu manai biļetei.
Tūlīt pēc tam ar draudzigiem, mazliet izmisušiem skatieniem mūs sagaidīja meitenes, kas pa velti dalīja briesmīgus kalendāriņus ar kādu man nezināma krievu, pieņemu, mūziķa ģīmi virsū. Nošķobījos, jo man krievi riebjas
Tūlīt pēc tam meitenes piedāvāja arī iespēju aizpildīt anketu un, ja kaut kādā neizprotamā veidā tomēr laime māte uzsmaida, var vinnēt ceļojumu uz Tunisiju. Huh, es nemaz neapvainotos kādu nedēļu padzīvoties pa siltajām zemēm, mmm :)
pēc tam izlēmām, ka mēteļus garderobēs neliksim, jo kāpēc tērēt 50 santīmus un stāvēt garā rindā, ja zālē var iet iekšā arī ar meteļiem. un labi vien ir, ka tā iedomājāmies, jo ieejot iekšā un atrodot savas vietas, kurās pavadījām apmēram ap divām ar pus stundām, nosalām ta, ka nejutām savas pēdas. Un kāpēc? Jo zem daiļa paklāja atradās ledus, kurš tur ir atstāts, jo laikam dinamo te notiek kaut kādas spēles vai kas, man patiesībā dziļi vienalga. bet fakts, ka, pieņemu, gandrīz visi, kas atradās zālē, izņemot parterus, nosala.
Pats mūzikls sākās 7:15 un pirms tam, kā operā, tika zvanīti zvani, lai apmeklētāji ieņemtu savas vietas. Ik pa brīdim no aizkulišu aizskariem kāds vīrietis ar brillēm un pliku galvvidu pabāza galva un nopētīja esošo situāciju lai nospiestu - ir laiks sākt vai arī jāpagaida vēl, kamēr cilvēki savāksies.
Pirmā daļa mūziklam bija par Džeksona bērnību, kad viņš vēl uzstājās kopā ar saviem brāļiem The Jackson Five, un pēc 20 minušu pārtraukuma, otra daļa bija piepildīta ar visiem mums tik labi zinājamiem hītiem, kā piemēram, ''Billie Jean'', ''Black or white'', ''Thriller'', ''Man in the mirror'' u.c. Tos izpildīja 5 dziedātāji, viens no tiem bija mazs zēns. Un kad viņš pirmajā daļā uzsāka mūziklu ar smeldzīgu dziesmu, kurai es nezinu nosaukumu, man patiesībā parāva uz bimbājienu. Tas bija aizkustinoši... Un tad vēl grūti bija noturēties pie Man in the mirror sākuma taktīm. draudzene gan apraudājās.
Visai neveikli man lika justies tas, ka zālē nebija vienotības. Ja mūziķi lika visiem celties kājās, tad tas notika lēni un kūtri, radot iespaidu par sāpošiem sāniem un locītavām. Un ja daļa piecēlās kājās, otra daļa nē. Un tas man kaut kā lika mazliet nosarkt par sabiedrības stīvumu un nevēlmi piedalīties. Bet nu labi, es saprotu, ka katrs izjūt mūziku savādāk. Viens var sajūsmā lēkt augšā lejā un plikšķināt rociņas, otrs atkal mierīgi sēdēs, uzmanīgi klausīsies un paralēli kavēsies atmiņās. cilvēki ir dažādi. tāpēc man nepatīk visas šitās aktivitātes, kas ir publikai jādara, tāpēc, ka tie tur uz tās augstās skatuves tā grib.
bet dziedātāji bija tiešām profesionāli, īpaši tā sieiete, kura bija tik līdzīga Dženetai Džeksonei... Dejotāji arī bija izcili. Režija arī. Džeks, kas bija apģērbies kā Maikls, satriecoši precīzi atdarināja visus specifiskos soļus un moonwalk. uz brīdi patiešām gribējās noticēt, ka Viņš ir tur.
nujā... bet kopumā, bija labs šovs, ar labu mūziku un labiem deju paraugdemonstrējumem.
mani tikai nokaitināja, ka starpbrīdī caur ventilācijas lūkām sāka laist picu un bulciņu smaržu. jo vispār tas strādā nevainojami, lai liktu cilvēkam celties kājās un straujā solītī doties uz caffe pusi:)
|
|
|