| |
[Oct. 24th, 2009|04:42 am] |
viss, man ir krešings uz to puisi... atceries, stāstīju par to reizi, kad jau otroreiz satiku viņu klubā, bet neiepazināmies
nu lūk. un šoreiz viņš atkal bija
un man ir TĀDS krešings, vnk
es rīt uzrakstīšu plašāk
vnk es jūdzos |
|
|
| |
[Oct. 24th, 2009|03:39 pm] |
nu, tātad. tagad jau tās lielās emocijas ir noplakušas un tagad varu rakstīt mazliet reālāk nevis lidināties mākoņos.
man tā vispār ļoti ilgi nebija bijis, ka es šitā varētu ieķerties svešiniekā, pat neko par viņu nezinot.
domās es viņu saucu par francūzi, jo pat viņa tautību es nezinu. viņš ir tik neklasisks, cik neklasisks vispār var būt un es tiešām nesaprotu, kas viņš varētu būt par tautību.
tajā ceturtdienas vakarā, kad mēs aizgājām dejot, no sākuma es viņu neredzēju. bet mazliet vēlāk, draudzene man pēkšņi norādīja uz viņu. ahhh.. nevaru izstāstīt cik es biju sajūsmināta viņu beidzot ieraugot.. saproties, ta kā maza meitene - visu nedēļu glorificējusi svešinieku līdz augstai pakāpei. nu lūk. viņš atkal vēja ātrumā pazuda [mēģinu nedomāt par vampīru sudrabotā volvo :D]. un tad man palika garlaicīgi.. viņš labu laiku nerādījās un izdomāju iet pastaigāt pa zālēm un viņu pameklēt. neko, eju, pēkšņi iegāju vienā istabā, kurā es ilgi nebiju bijusi. un.. jā, tur nu viņš bija! sēdēja kopā ar savu draugu un kaut ko runāja. bet, kad es iegāju iekšā un viņš mani ieraudzīja, viņam burtiski acis iepletās un viņš kā teikt saslējās un skatījās uz mani. es viņam uzsmaidīju, nopētīju istabu un aizgaju. :D juhū. vēlāk es viņu redzēju citās kluba vietās, bet viņš visu laiku bija kopā ar to savu draugu un man bija grūti viņam tikt klāt. un tad bija moments, kad mēs nācām viens otram pretī un mēs izlikāmies, ka neredzam bet sanāca, ka pagajām viens otram cieši blakus un es nenoturējos un saliku roku tā, lai ar to nejauši viņam pieskartos garām ejot... bāc, tik tuvu es vēl viņam nebiju bijusi. :D un viņš ir garāks par mani.. un tie mati.. viņam ir fantastiski pusgari mati... un pēc tam, labākais moments visā vakarā, kuru es vnk nespēju izmest no galvas bija - ka es sēdēju uz krēsliņa un vēroju cilvēkus pie trepēm. un tad pēkšņi viņš nāca lejā pa kāpnēm un ieraugot mani - visu to, laiku, kamēr kāpa lejā pa kāpnēm, nenovēršoties, skatījās man acīs... tik pārliecinoši, ne brīdi nenovēršoties, pilnīgi nopietni.... un tad aizgāja..
un es dajūdzos. bāc, viņš mani moca! es nesaprotu, kāpēc viņš nevar man pienākt klāt.. mēs abi spēlējam kaut kādu spēli, taču tai noteikumus es vispār nezinu. cerams vismaz, ka viņš saprot, ko dara.
nākamo nedēļ iešu atkal un man jau ir prātā dzimusi doma par zīmīti ar tel nr un kādu īsu teikumiņu. vnk jāķeras pie radikāliem līdzekļiem, jo cik ilgi mēs spēlēsim šito - es tev klāt neiešu bet tu mani interesē - spēli.
p.s. bet viņš ir burvīgs |
|
|