| |
[Sep. 29th, 2009|04:27 pm] |
ir patiešām tikai uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi cilvēki, ar kuriem es spēju dzīvot kopā vai vismaz uzturēties vienā mājā vairāk par vienu dienu.
tā ir mana māsa. mums ir lieliska saskaņa, mums ir vienāds humors un laba psiholoģijas izjūta. kaitinošā sajūta piemeklē patiešām ļoti reti.
Otra ir mana labākā draudzene. arī ar viņu es esmu uz vienas frekvences. mēs viena otru saprotam, humors arī sakrīt, varam runāt par visu un ļoti jūtam viena otru. ir patiešām ļoti cilvēcīgas attiecības mūsu starpā. praktiski nekad nestrīdamies.
un..laikam tas arī viss.
nepieminēju Kārli. par to, protams, atkal ir atsevišķs stāsts.
ir tādi ikdienišķi sīkumiņi, kas man traucē justies brīvi un nepiespiesti. pirmajā dienā parasti viss ir ok - viņš atbrauc, es emsu savākusies, skaista, uzlikusi atbilstošu make up, jūtos svaiga un pašpārliecināta. Otraja dienā - jau no rīta pamostoties, es nespēju sjausties labi. jo man nav make up - bez tā es neizskatos sevišķi labi.. man mati ir vienā murškulī un tas man nereāli besī un liek justies kā tādai bomzenei. tad man ir papildus stress, ka man visu laiku traucē tas, ka mēs nerunājam un tad man ir jādomā tēma,s ko runāt. nezinu, kāpeč.. man uzreiz liekas - ka ja nerunājam, tāatad kaut kas nav, zuadēsim saikni vai kkas tā.. jo es emsu cilvēks, kuram ir ļoti svarīgas sarunas un kad tās nav, es nobīstos. un jā, tajā otrajā dienā es vairs nejūtos tik skaista kā pirmajā dienā.. Tāpat, man besī, ka es nevaru ar viņu runāt visu, ko gribu...es gribētu parunāt par skolu, bet viņš sāks runāt ar mani tajā 'tevišķajā tonī, bet tas man neder, jo es gribu, lai viņš ar mani runā kā cilvēks kas mani atbalsta, dod spēku, nevis liek sjaustie skā neveiksminiecei, kas neko nav spējīga izdarīt. tāpat es gribētu parunāt par sev tuvām tēmām kā grāmatas vai psiholoģija, bet viņš no tā neko nejēdz, jo grāmats ienīst un psiholoģiju uzskata par nejēdzīgu izgudrojumu. dažreiz vispār nesaprotu, ko es viņā esmu saskatījusi. viņš tagad ir aizrāvies ar tievēšanu tā kā tāda caca. jā, viņš izskatās labi, bet viņš sāk palikt ne par sevi ne tikai iekšēji, bet nujau ārēji. laiakm tāpēc arī nespēju viņu pieņemt, jo man ir sajūta, ka viņš man atņem sevi, pats to neapzinoties...
brīvdienās viņš bija pie manis. 5d vakarā vēlu atbrauca... viss bija labi. izņemot brīdi, kad sēdējam uz balkona, pīpējām un es pateicu, ka es skolai cenšos tikai dēļ vecākiem nevis dēļ sevis. un vin''s nevis mēģināja mani saprast, bet sarauca uzacis it kā es būtu pateikusi akut ko patiešām izcili dumju. man besī tā sajūta. bet iespējams viss būtu savādāk manā uztverē, ja man būtu augstāka pašapziņa un es nesabruktu ikreiz kad kāds šitā sarauktu uzacis...
6dien arī bija labi. tikai vakarā es nereāli sabesījos. mēs gandrīz sakašķējāmies par cīsiņiem. es nopirku cīsiņus un ieliku varīties. šis tā pienāk un ar izsmieklu pajuatā - tu ieliki vārīties ar visu ādiņu??? es atbildēju, ka jā, jo šitajiem cīsiņiem āda nav jārauj nost. un viņš pateica, ka visiem ir jārauj - es nereāli sadumsojoas, ka viņš atkal ta kā tāds mazs bērns iespītēja sun paliek pie sava, kaut viņam acīs bāž pierādījumus. idiots. un naktī ejot gulēt es sacepos dēļ tā viņš taisās jau tā īsos matus nogriezt vēl īsākus. protams, mans vieodklsi viān acīs ir nulle...
un 7d vispār bija sviests... viņš sēdēja, blenza vienā punktā un pateica, ka viņam ir besis tikai neizn kāpēc. beigās bija jau tik traki, ka es vnk pateicu, lai viņš brauc prom - ka tas ir lipīgi un es negribu nojūgties. pirms iešanas prom, viņš ilgi skatījās man acīs - it kā būtu dziļi ieracies manās domās, it kā kaut ko zinātu - tāda sejas izteiksme..tad pienāca man klāt, noskūpstīja ļoti mīļi un aizgaja. kopš 7dienas no viņa nav ne ziņas, ne miņas.. es arī neko nerakstu.
es taču galu galā viņam neko neesmu nodarījusi... kāpēc tāda attieksme... es vnk nesaprotu.
eh
laikam šovakar iešu ar Eduardu iedzert aliņu. |
|
|