| |
[Jul. 15th, 2009|01:43 am] |
| [ | music |
| | Haddaway - what is love? | ] |
laikam es te atkal sākšu apmesties uz dzīvi. agrāk nebija nekas tāds spilgts par ko parakstīt, - tad nu uzprasījos un te nu ir.
hē
vispār jau es neesmu ļauna.
bet neprotu objektīvi novērtēt patreizējo situāciju. tāpēc..varbūt rakstot, radīsies kādi secinājumi, kas palīdzēs man saprast, kas notiek
...
bija nopietnais strīds - viens NO - šoreiz tiešām nopietns. gribēju Viņu pamest. jā, es beidzot kādu arī gribu pamest. vērā ņemams progress, ņemot vērā manas agrākās bailes palikt vienai bez Viņa. bet, protams, skaļi tas netika izteikts, lai arī visi apkārtējie, kuri tika iepazīstināti ar situāciju, bija gudri sakot, ka man Viņš uz vietas ir jāpamet. tā lūk, gudrie ļaudis. ja esat pamatīgā pakaļā un nezinat ceļu, - turiet to, kā bausli - pamet visus, kas čakarē Tev prātu.
HEH
liels HEH. jo izstāstot situāciju citiem, es zaudēju savu viedokli par notiekošo un sāku runāt un domāt to, ko domā citi. nē nu, protams, aktiermeistarības prasmes manī ir augsti attīstītas, bet cik ļoti tās jāielaiž savā privātajā dzīvē? hm. vai tas nozīme, ka es kā putniņš mētājos no viena būra kakta uz otru, cerībā, ka mani Viņš sadzirdēs? vispār pārliecināšanas prasmes manī ir vāji attīstītas. tas ir iemesls, kāpēc bloknotiņā pierakstu citu domas. protams, patiesība ir tāda, ka neviens ne sūda un pat ne tuvu nejūt to, ko es jūtu pret Viņu un nevienam nebūtu man ne mazākās tiesības norādīt, ko darīt, bet nu labi - ļausim izpausties. saproties, cilvēkiem šajā laikā patiešām ir vajadzīgs uzprišināt pašapziņu. un kāpēc gan ne dodot IZCILUS padomus citiem?
heh
īsi sakot, viņam par mani esot kauns.
-> redz kā. nu tad beidzot man ir skaidrs, kāpēc mēs nekur neejam. laikam tagad man ir jāsasit rociņas skanīgā plikšķī un jānodejo plaukstiņpolka. BEIDZOT IR NĀKUSI APGAISMĪBA PAR VIŅA UN ARĪ NUJAU MANU PRĀTU, Mīļie ļautiņi.
uz jautājumu - kas tad tieši rada kauna sajūtu? seko izsmeļoša atbilde - mana uzvedība.
izanalizējot secinu, ka Viņš vnk ir greizsirdīgs un necieš nevienu pašu laipnības izpausmi pret kādu no viņa draugiem. līdz ar to, vieglāk ir apgalvot - man no tevis ir kauns, slēpjot savu iekšējo rpblēmu, kas saucas - rakstīšu lieliem burtiem - NEPĀRLIECINĀTĪBA PAR SEVI. lūk, mīļie tautieši. tik vienkārši. protams, es nevienu vārdu nevaru iebilst pretī, jo Viņam, esot manipulatoram, tā bus tukša skaņa un ir tikai divi viedokļi - Viņa un nepareizais. līdz ar to. svēti noraudam divas stundas un tad trīs dienas dzeram nomierinošas tabletes un gānām viņu savās domās pa visiem astoņsimts
Kāds, mīļie dārgie, ir rezultāts šādam attiecību pavērsienam? palūkosimies no citas prizmas - puisis manipulators, kurš visu zin vislabāk un tikai viņš visu dara pareizi. meitene slikta. viss nepareizi. viņa nejūtās novērtēta. jūtas pazemota. un visbeidzot, galu galā, cilvēks tak tikai - sāp arī. un ļoti.
un tad viss beidzas ar to, ka es 7dienas vakarā attapos mašīnā pie tā jaukā un burvīgā puiša, ko nekad agrāk nebiju satikusi. sauksim viņu par..Jāni. un kas notiek? nekas. tiek pavadīts burvīgs pirmais randiņš pastaigā pie jūras, sarunās un dažos nervozos brīžos, kas rodas, kad otrs vēl nav pierasts. vispār bija forši. tāds pozitīvs, mēs dauddz smējāmies. kas ir pozitīvi, jo man pēdējās dienās emocijas bija tikai negatīvas. vispār, saprotamies labi. pēc izskata, simpātisks, mulst, es ceru, ka viņš nav nevainīgs..to tik vēl man vaig. noebigumā apskāvāmies pēc mana ierosinājumā.
nākamajā dienā tikāmies vēl. atkal laidām uz jūru, šoreiz cita vieta. atkal, pļāpājām, smējāmies, viņš bija tik super, es sāku just skudriņas, kad vinš beigās mani apskāva uz redzēšanos sakot... es jau zinu, ko tas nozīmē. skudras ir zīme, kas liecina par to, ka IR. labāk gan būtu, ja būtu NAV, jo tad tas izslēgtu dažas problēmas, kas rodas.. es tomēr negribētu lai viņš manī iemīlās un es arī negribētu, bet no otras puses - bļin, tās skudras bija super.. ja mēs kādu laiku šitā novilks, emocijas varētu kļūt arvien stiprākas.
bet..es tālāk neiešu. vismaz es tā gribētu domāt. es tak nekrāpju.
jā. nu šovakar netikāmies, bet bija tāda tukšuma sajūta. gribējās viņu atkal satikt. pirmoreizi, sailgojos. un viņš arī. otrreiz - bļin.
nujā. un Viņš man atvainojās. es gan jutu, ka tur īsti sirds nav ielikta iekšā, bet nu labi. esmu nolemusi tam nepiegriezt tik lielu vērību. arī taisnoties vairs netaisos. un kaut ko bezjēdzīgi pierādīt,- arī nē. ja es nejūtos vainīga, tad neviens man neliks un nepiespiedīs izjust vainas apziņu. vairs nē. n. ē.
kopumā, tusēju. ir jautri
bet dziļi sirdī, man riebjas šitā mētāšanaš rinķī.. gribu mieru. un lai ir labi. |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}