|
Oct. 31st, 2009|11:13 pm |
ta es nezinu, kāpēc es biju iedomājusies, ka viņš varētu būt divus vakarus pēc kārtas.
un es tāāā centos saģērbties, uzkrāsoties un sataisīt matus tā, lai izskatos satriecoši! un phe, tas viss kaķim zem astes.
es laikam vakar, sapratusi, ka viņš nebūs, izskatījos tik smagi vīlusies un noskumusi, ka pat puiši, kas meta uz mani skatu, nesaņēmās pienākt man klāt. Man laikam sejā bija rakstīts - ta lieciet jūs visi mani mierā.
labi, ka draudzenei bija džeks ar ko izklaidēties. jo man vispār vairs nebija oma. sēdēju maliņā un kā maza naiva romantiķe vēros uz izejas pusi, cerībā, ka viņš pekšņi parādīsies. es tā gaidīju... :(
tas ir mokoši, bļin.
beigās man sāka spiest zābaks, un vispār man nāca miegs un teicu draudzenei, ka moš varam braukt mājās. viņa ir baigi forša, atsaucīga un teica, ka ok, tikai vai viņa nevar vēl ar to puisi kādu pusstundiņu padejot. un tā kā viņa man vienmēr palīdz un atbalsta un ir noklausījusies no a-z līdz riebumam manos apstraktos apcerējumus par noslēpumaino svešinieku, protams, piekritu un teicu - lai tik iet priecāties.
es pa to pusstundu paspēju sēdus atlūzt vismaz četras reizes. no malas laikam tie brīži laikam izskatījās varen jocīgi, ka es tur tā klanos:)
atceros, kā pārbraucot mājās, pēdējie vārdi, ko teicu, pirms gulētiešanas draudzenei bij:''Nākamo reiz es viņam simt punkti pieiešu klāt. citādi tas paliek pārāk mokoši...''
nē, pats vakara sākums bija super, es biju mazliet iedzērusi vairāk kā vaig un es jutos tik brīvi, ka kādu stundu no vietas smaidīju un dejoju un jutos varen labi:) tas bij forši, šampis rullē. iesaku - svetskoje zolotoje. lēts un garšīgs, tāds salds un labi sit pa galvu. un viņam ir klāt kaut kāds laimes hormons, ka iedzerot paliec ļoti priecīga :) lūk.
*
tad šodien, stāvot autenē un gaidot, kad būs jāiet uz mikriņu, ievēroju vienu ļoti simpātisku ārzemnieku, pilnīgi sarosījos :D. kaut nedaudz uzlabojās garīgais, kad redz tik skaistus cilvēkus apkārt. viņš, protams, ne tuvu nestāv klāt manam vampīram sudarbotajā volvo, kur nu vēl sajūtu ziņā, ko viņš man spēj dot, bet nu vienalga - man patīk vērot cilvēkus. :)
*
tad šovakar uzrakstīja Kārlis. es šonedēļ pretviņu biju tāda vēsa. pirmā nerakstīju un tā.. vnk negribēju. saproties.. man tgd citas domas prātā. un viņš kā juzdams uzrakstīja, ka viņam šķiet, ka man ir kāds cits.
--- nūū.. kā to ņem. vnk esmu apmāta ar kādu citu, tas būtu pareizāk
bet viņam es pateicu, ka man ir smags pms sindroms, kas izpaužas kā kaut kas līdzīgs depresijai un, ka visu nedēķu gribēju norobežoties no pasaules
noticēja. cerams.
ehh.. bet man patiešām viņš šobrīd neinteresē. man pat negribās viņam jautāt kā iet, jo viņš vienmēr atbild vienu un to pašu, nekā jauna.. man jau ir apnicis klausīties par kaut kādām tur būvthenikām vai darbu, no kura es tāpat neko nesaprotu.
bet arī pamest netaisos, jo pēc pieredzes saku, ka tad kad man uzrodas kāda aizraušanās, es tāda palieku. un tanī laikā vajag palikt nogaidīšanas režīmā un pavērot, kas ar to aizraušanos notiks tālaķ. nevajag sastrādāt muļķības.
man tikai ir grūti notēlot, ka man baigi gribas ar viņu runāt.. bet lai viņu nesarūgtinātu un neliktu domāt par mani slikti, būs jāizliekas. bāc, tas ir tik psiholoģiski grūti, bet pati vien izvēlējos šādu ceļu
*
es nez, kā es varēšu izturēt šito nedēļu līdz ceturdienai. mēģināšu nedomāt par viņu. vēl tikai reizīti paskatīšos uz viņa bildīti
haha, būs labi, es nomierināšos :) |
|