|
Jun. 17th, 2009|02:48 pm |
jā. es no rīta iemīlējos. savā sapnī gan. Lūk, tādu kā viņš, es gribētu sev blakus... es jutos kā īstā un vienīgā viņam.
tādas sajūtas, tāda īsta iemīlēšanās sajūta...tāda drošības sajūta. un tad kad tu esi tālu tālu, klusi iesaucies un viņš jau ir klāt, maigi apskaujot no muguras un sakot, lai nebaidos, viņš ir tepat. un tad viņš tev stāsta par senajiem laikiem, par bruņiniekiem, un ka viņš to visu ir piedzīvojis.... nereāli, vai ne? Un mēs sēžam laivā, viņš mani ir apskāvis un mēs gatavojamies peldēt pa straumi, kad viņš klusi iečukst ausī, ka viņam esot pārsteigums priekš manis... Bet pirms braukšanas, viņš man pieliecas klāt un noskūpsta... Tik maigi un tik īīsti un tik pareizi, ka es nespēju noticēt, ka es esmu tā, ar ko tas notiek...
Un tad es pamostos... Ar fantastisku iemīlēšanās sajūtu un skumīgu smeldzi, ka sapni vairs nevaru atgriez. Es cenšos, cenšos, bet..nekā.
Paliec sveiks, mans sapņu puisi... Man Tevis pietrūks. ļoti.
:( |
|