|
Aug. 2nd, 2010|12:26 am |
es tagad varētu mēģināt aprakstīt savas sajūtas, jo laikam jau kādu laiku man būs jāmokās ar savu neirozi, tāpēc labāk to visu uzlikt uz ''papīra'', lai varētu sekot līdzi savam izveseļošanās procesam. jā, lai vai kāds izmisums man dažreiz uznāk, es tomēr esmu pozitīva un ticu, ka kādu dienu atkal spēšu būt nosvērta un mierīga un doties uz lielveikaliem viena un droša bez jebkādām bailēm.
pagaidām mans stāvoklis neteiksim, ka būtu tāds īpaši spīdošs... sāksim ar nepatīkamo.
- ja nedzeru xanax, tad iekšā ir nemiers, trauksme, bailes nezinu no kā.
- jau trešo dienu pievēršu pastirpinātu uzmanību savām roku kustībām - dažreiz paskatos uz leju un kad ieraugu sevi, tad nodomāju - sākas trauksme, kā tas var būt, ka tas ir mans ķermenis, vai es viņu jūtu pilnībā? kā tas var būt, ka manas rokas kustas un spēj to darīt tik veikli? <-- šitās domas ir viskaitinošakās, jo spēj mani iedzīt fantastiskā trauksmē. it kā taču viss normāli, tā esmu es, nafig uzdot sev tik dumus jautājumus, bet redz - ieciklējas domas uz to, un viss - un tad jāmēģina atrast nodarbošanās, lai par to nebūtu jādomā, jo viņas ir ļoti UZMĀCĪGAS.
- visvairāk man bail, ka esot nemitīgā trauksmē un domājot eksistenciālas domas, kas mani biedē, es nojūgšos. man tiešām ir bail, ka nojūgšos. pasakiet man kāds, ka tas tik viegli nenotiek? jo vispār jau sanāk, ka es baidos no nezināmā... liekas, ka man jau tā nervi čupā - kas tad būs nākamais?? ...tu nespēj iedomāties, kā gribas būt tādai kā agrāk.... :((
- šodien braucu kopā ar māsu mikriņā. tā bija pirmā reize pēc manas panikas lēkmes mirkiņā, kad es atkal braucu. un bija tā, ka sākumā man nāca virsū bailes, trauksme, bet es sev iestāstīju, ka ir jāatslābinās, paņēmu grāmatu, sāku lasīt un pārgāja. un tiešām visu ceļu nobraucu un pat izbaudīju.
- lielveikalā arī biju ar māsu, bet tur man lēkme pat nedomaāja nākt, biju tāda atslābināta - tikai vienā brīdī, kad paliku viena jutu - tūlīt nāks lēkme, tūlīt, bet ieraudzīju māsu un nomierinājos....
- ar tramvajau braucot mājās gan bija grūtāk. sākumā vēl ok, bet tad sāka nākt kā ar vilni virsū panika - es pat nespēju izskaidrot no kā - man taču nekad klaustrofbija nav bijusi... bet man tiešām nepatika, ka durvis bija ciet, lai arī apm ik pēc 1 min viņas attaisās vaļā... vai arī no tā, ka nekonotrolēju ātrumu.. es nezinu!!! bet es sāku grauzt riekstiņus, pievērsos grāmatai un arī šoreiz panika aizgāja gar degunu.
---> mani secinājumi. Panika nāk brīdī, kad es tai ļauju nākt. Tādos brīžos man palīdz uzmanības novēršana kaut ko ēdot un lasot - vizualizējot kaut ko citu - tikai ne realitāti vai pašas bailes. Palīdzētu arī pozitīva un stipra mūzika!!!
Tagad pozitīvais -
- ar šīm panikas lēkmēm es katru sienu mācos atslābt un nomierināties, iegūt iekšēju mieru brīdī, kad jūtu nemieru, trauksmi vai panikas tuvošanos. manuprāt, tā ir lieliska prakse, lai turpmāk dzīvē prastu adekvāti rīkoties stresa situācījas, tb, mierīgi un savākti. Es ticu, ka man šito visu sūta, lai es kļūtu stabilāka. ok, šitā ir mizlu skola un gana nepatīkama, bet es ar to arī iegūstu un man ir jākoncentrējas tieši uz to, ko es iegūsutu nevis to, kādas nepatīkamas sajūtas tā sagādā.
- esmu sākusi sūtīt cv un meklēt darbu :). agrāk es to nedarīju, bet šīs panikas lēkmes man ir pamatīgi iesitušas tieši ar kāju pa dirsu, lai es beidzot ceļos un eju un kaut ko sāku darīt.
- šodien pirmo reizi dzīvē uzrakstīju ļoti garu sarakstu ar to, ko es savā dzīvē gribētu sasniegt. un tur bija tādas lietas, par kurām es agrāk pat nebiju iedomājusies un līdz ar to atklāju sevi no pavisam citas uses... es ar to ļoti lepojos :)
- šovakar..un tagad uzmanību... - es, - kurai vienmēr dzīvē ir riebušās jebkādas fiziskas aktivitātes - SKRĒJA! es tiešām skrēju! un es jutos tik fantastiski labi, tik dzīva!!! un, ja kas, alfa_beta - iespējams pat noskrēju garām Tavai mājai - viņa nav zaļā krāsā? :D es vēl joprojām mēģinu iebraukt :))
ilgi gan es tur nenoskrēju, jo esmu pats, pats iesācējs - sirsniņa protestēja un sāns mazliet dūra un kājas sāpēja, bet nu lēnām, lēnām...rīt arī ap pusdienlaiku skriešu :) domāju ar laiku tas man patiešām palīdzēs izveseļoties... ir sajūta, ka skrienot Tu izkustini visu ķermeni un ''izlecini'' laukā visas savas rūpes... tfuuuuu prom!!!!!!!!
- satiku vienu ļoti simpātisku puisi, kurš man uzsmaidīja, es savā stilā kautri atsmaidīju un vinš tā pēkšņi - čau ;)
es tā - čau :)
viņš tā - kā iet, sen neesi redzēta :)
es tā - ā nu.... labi iet:D bet iespējams, ka Tu mani ar kādu jauc:)
viņš - nu Tu tač toreiz biji tanī tusiņā pie Ditas!
es - nu nedomāju gan..
viņš - Ainažos?
es - ā jā :D:D
neko, tur pačalojām bik un tad arī skrēju tālāk. tāds simpātisks, bet laikam tai čiksai viņš bija džeks, tiešām neatceros :D bet nu visu cieņu, ka pat pēc gada mani atceras...wow. es viņu neatceros :o
lūk. tā man iet.
bet vispār esmu nogurusi no šitā visa. gribu būt normāla... un man besī, ka visi saka - domā labas domas, noskaņojies pozitīvi. ej dirst - ja man iekšā nav tā sajūta, tad es mākslīgi viņu neradīšu. bet mūzika gan palīdz. Maikls Džeksons ir spēks! :)
bet... rīt zvanu pieteikties pie psihoterapeita! vajag un steidzami!
un vēl viena lieta, ko sāku pierakstīt pie iemesliem pie sava stāvokļa - man pietrūkst stingra pleca, kas mani cieši, cieši turētu, mīļotu un čukstētu, ka viss ir labi.man pietrūkst stabilas otras pusītes. cmon, 3 gadus es biju kopa ar kārli, un tgd vairs neesmu, manuprāt, tas ir atstājis pēdas uz manu emocionālo stāvokli. es tagad esmu viena. un tas laikam manā zemapziņā mani ir traumējis. es nemāku būt viena. un man tagad tiešām par visu vairāk vajag, lai kāds mani tur cieši cieši klāt un man tic. tas man tik ļoti palīdzētu. nez kāpēc man ir sajūta, ka tā arī ir.
|
|