|
Jul. 28th, 2010|11:42 pm |
Es gribu pastāstīt par to, kā man gāja vakar un šodien. Bet līdz tam - neliels ieskats iepriekšējās dienās, lai saprastu manu stāvokli.
Pirms diviem mēnešiem es piedzīvoju pirmo panikas lēkmi, kura radās no bailēm atrasties publiskā vietā brīdī, kad man sāk reibt galva vai tumšoties gar acīm. No sākuma šīs bailes man bija periodiskas, un kādu laiku pat bija norimušas, bet drīz vien atkal ar jaunu joni uzradās atpakaļ ar milzīgu vērienu. Biju pie neiroloģes, kura diagnozi man noteiks pēc 25.augusta,kad būšu izgājusi visas pārbaudes, tajā skaitāmagnētisko rezonansi. Savukārt, pagājušo sestdien braukt tramvajā vēlā vakarā, un just ka tulīt teju no bailēm zaudēsi samaņu, man bija pārāk smags pārdzīvojums. Tāpēc kopš tās dienas mana nervu sistēma ir lupatās. Pati sevi neprovocējot es baidījos iziet laukā no mājas, bet, ja tas notika, tad pat vietējā veikalā, man visa zeme griezās riņķī un šķita, ka es nespēju neko normāli saskatīt. Nemaz nerunājot par datoru, jo to manas acis vienkārši principiāli nespēja panest. Sēdēju četrās sienās, nespēju atbrīvoties no muskuļu saspringuma un iekšējas trauksmes. Dzēru neiroloģes izrakstīto Adaptolu, bet tikpat labi varēju arī nedzert, jo atšķirība bija precīzi nulle. Mani pārņema šausmas iedomājoties, ka otrdien ir jātiekas ar Mikeli, bet lai līdz turienei tiktu, man būs jābrauc tramvajā. īsi sakot, kaut kur ir dzimušas bailes, kuras man vairs neļauj pilnvērtīgi izbaudīt dzīvi. vienīgā poztīvā lietā - es neesmu upura tips un visu turpmāko dzīvi dēļ bailēm sēdēt zem segas un raudāt - neplānoju.
|
|