pavasaris. Patiesībā jau vasara.
Vēl nav īsta vaara. Vēl ir skola.
Bet drīs tas būs galā. Un tad tālāk. Jaunas piesaiste jāmeklē.
Mīlestība. Jā kādreiz bija mīlestība. Tagad ir atmiņas. Pozitīvas pārsvarā. Un nav vairs tā, ka skumji. Tagad patīkami atminēties. Laikam posms ir noslēdzies. Un nevajag censties pagātnē atgriesties.
Bērzs pie apvāršņa ir parādījies. Dīvainā kārtā viņam radusies vajadzība pēc manis. hm. BEt šoreiz kaut kā pazudis tas rozā briļļu sindroms. Pirms pieciem gadiem viss tik skaisti liekās. Tagad - realitāte. Un bērzs arī - pārāk reāls. Nav vairs tas bērzs. Par spīti tām dzirkstelēm, kas sprēgā, skatieniem satiekoties. Lai gan. Ņemot vērā Bērzu. [..].
Jā un Endijs arī. hmm.. Laikam tāpēc pavasaris.
Bet man šodien mīlestība ir arhitektūra. Rokas pieskāriens. Mm...
Un lūk eseja.
Nolikšu šeit. Lai nepazūd kompi revidējot.
Kaut kā skaisti tie vārdi savijās. Gribu tos noglabāt. Nedienām. Kad piemirsīšu, kādam mērķim es kalpoju, pārlasīšu. Un centīšos atgriesties.
Arhitekts, kas mani iedvesmo - Ludvigs Mies van der Rohe.
„Dievs mīt Detaļās”. Vārdi, kas uzplaiksnī atmiņā reizēs, kad arhitektūra aizkustina sirdi. Ar šiem vārdiem vēlos iesākt eseju par 1866. gadā dzimušo arhitektu Ludvigu Mies van der Rohe. Neskatoties uz to, ka viņa dzimšana datēta precīzi 101 gadu pirms manas dzimšanas, arhitekta profesionālā izteiksme radījusi darbus, kas ļauj ticēt šiem vārdiem – Dievs mīt detaļās. Arhitekta profesionālo darbību var apskatīt no dažādiem skatu punktiem, bet tā kā Mies van der Rohe, manuprāt, bija ne vien spilgts arhitekts, bet arī veiksmīgs arhitektūras teorētiķis – konstruktīvs precīzs un kodolīgs izteicienos, tad esejā arhitekta darbību apskatīšu tieši caur viņa izteicienu prizmu.
„Dievs mīt detaļās”. Jau iepriekš minētais izteiciens kas man saistās ar vienu no izteiksmīgākajiem arhitekta projektētajiem darbiem – Barselonas internacionālajai izstādei projektēto Vācijas paviljonu – ēku, bez noteiktas funkcijas un ar apbrīnojamu telpisko izvietojumu. Tajā atspoguļojas izcila materiālu, vides, telpas un gaismas sintēze. Pateicoties sienām, kas galvenokārt veidotas kā atsevišķas vertikālas plaknes no stikla un dažādu veidu marmora apdares, telpiskais izvietojums skatītājam ir viegli uztverams. Zem noteikta gaismas staru krišanas leņķa, telpa tiek ne vien izsauļota, bet ar marmora apdares palīdzību, gaismai veidojas noteikta nokrāsa un atstarošanās intensitāte, kas telpā rada atšķirīgu noskaņu rīta, pusdienas, vakara gaismai. Šeit atkal jāpasvītro šīs rindkopas izteiktie ievadvārdi. Katra detaļa, kurai precīzi atrasta funkcija un izmantotas tās labākās īpašības, apstiprina šo frāzi. Un šis, manuprāt, ir viens no būtiskākajiem arhitekta uzdevumiem – telpiskajā plānošanā integrēt un izcelt vides, materiāla, klimata un gaismas labākās īpašības. Ideja arhitektūrā ir pakārtota, būtiskākais ir vides konteksta, funkcijas, materiāla veiksmīga integrēšana projektā.
„Mazāk ir vairāk” un „Kauli un āda”. Šīs frāzes raksturo Mies van der Rohes radīto arhitektūru un iezīmē paralēles ar plaši zināmo izteicienu: „viss ģeniālais pēc būtības ir vienkāršs”. Visuzskatamāk šī ideja atspoguļojas realizētajā projektā „Farnsworth house”. Plānojums – taisnstūra formā izvietots simetrisks kolonnu tīkls, stiklotas fasādes un „kaste” sanmezglam un virtuves zonai. Lai arī plānojums maksimāli primitīvi veidots, manuprāt, tas radīts apbrīnojami funkcionāls. Lai arī nav bijusi personīga iespēja pabūt šajā ēkā, tomēr pieejamā informācija ļauj nojaust, ka atrašanās šādā telpā ļauj cilvēkam „elpot”, jo ir radīta pilnīga sasaiste ne vien ar apkārtējo vidi (pateicoties stiklotajām fasādēm), bet arī ar pašu telpu.
„Labāk būt labam nekā oriģinālam”. Būt labam arhitektūrā, radīt labu arhitektūru. Jēdziens „laba arhitektūra” liek aizdomāties par pamatkritērijiem, kas veido labu arhitektūru. A4d veicis pētījumu meklējot atbildi uz šo jautājumu. Manuprāt, ne tādēļ, lai precīzi definētu šo jēdzienu, bet lai raisītu cilvēku pārdomāt, kādi kritēriji uzskatāmi par labas arhitektūras pamatnostādnēm. Arī manī šis jautājums izvirza plašas iekšējas diskusijas un pretrunas, bet iezīmējot, galvenās vadlīnijas labas arhitektūras radīšanai, vēlos to saistīt ar kontekstuālismu, funkcionālismu, laika faktoru un estētiskajām vērtībām. Tomēr uzskatu, ka estētiskās vērtības var attīstīties tikai uz konteksta un funkcionāli pārdomātas arhitektūras bāzes. Masu medijos pieejama plaša informācija par noteikta rakstura arhitektūras radītājiem – tā sauktajiem „stārhitektiem” – arhitektu daļa, kas cenšoties būt oriģināli, pazaudē šīs profesijas, manuprāt, vienu no būtiskākajām prasībām – arhitektūra, lai arī kādos apstākļos veidota, ir radīta, lai kalpotu cilvēkam. Viss, ko cilvēks rada, tiešā vai netiešā veidā kalpo cilvēkam. Šo vadlīniju paturēt par prioritāti būtu svarīgāk par vēlmi pašapliecināties citu acīs. Tas, vai arhitekts, spēj šo jēdzienu ne vien izprast bet pielietot praksē, ir individuāls ceļš.
Kādēļ Ludvigu Mies van der Rohi gribētu dēvēt ne vien par izcilu, bet arī oriģinālu arhitektu, ir fakts, ka aptuveni 100 gadus pēc arhitekta aktīvās darbības, cilvēki vēl aizvien mācās no viņa darbiem, studē, viņa radīto arhitektūru un tās kvalitātes kritērijus. Šo kvalitāti nav ietekmējis laika faktors. Šķiet par iemeslu tam ir bijusi arhitekta spēja atrast katras konkrētās telpas raksturu, jo ikvienas oriģinālas idejas pamatā ir laba arhitektūra, tas ir, iedziļināšanās situācijā un ietekmes faktoros. Manuprāt diezgan veiksmīgi šī ideja formulēta jau minētajā A4D veiktajā aptaujā ar J. Plēsuma vārdiem: "Arhitektūrai jābūt autentiskai - tādai, kur unikālais autora redzējums caur savu prizmu traktē objektīvo kritēriju sasaisti, radot jaunu, nebijušu vērtību".
„Arhitektūra ir laikmeta griba pārtulkota telpā”. Tradicionāli pieņemts dimensijas raksturot ar noteikta objekta attiecību pret citiem objektiem: arhitektūrā ar trīs dimensijām raksturo platumu, garumu un augstumu. Bet šis arhitekta izteiktais apgalvojums pasvītro ceturto dimensiju – laiku. Cilvēka dzīve veidojas atkarībā no konkrētā brīža vajadzībām. Tāpat notiek ar arhitektūru. Arhitekta rokrakstu iezīmē ne vien viņa profesionālās spējas, bet arī laiks un vide, kurā arhitekts dzīvojis un strādājis. Šajā gadījumā jāiezīmē, ka Mies van der Rohe dzīvoja ne vien savā laikā, bet reizēm pat mazliet pasteidzās tam priekšā. Projektējot debesskrāpjus Mies van der Rohe ienes jaunas vēsmas. Viņa projektētais debesskrāpis ASV – Dvīņu torņi (Twin towers), kas risināts stikla un tērauda konstrukcijās, izraisa plašas diskusijas, tomēr ar laiku gūst atzinību un materiāls tiek izmantots arī citos Mies van der Rohe augstceltņu projektos. Kritika bieži tiek izteikta balstoties uz neizpratnes izraisītajiem jautājumiem par konkrēto tēmu. Mies van der Rohe bija viens no tiem, kas lauza stereotipus meklējot jaunu materiālu un tehnoloģiju integrāciju savā darbībā. Manuprāt, Mies van der Rohi var definēt kā sava ceļa gājēju, kas, respektējot vides kontekstu, laika faktoru, funkcionālo pamatotību un citus „labas” arhitektūras pamatkritērijus, spēja ienest savu subjektīvo redzējumu arhitektūrā, iezīmējot jaunu stilu attīstību. Mainoties ceturtajai dimensijai – laikam – nemainās cilvēka redzējums uz kvalitatīvu arhitektūru. Tās vērtība nemazinās, „nenoveco”.
Ikvienas pārdomas par noteiktu tēmu, izraisa jaunus jautājumus, uz kuriem atbilžu meklēšana izraisa nākošos jautājumus. Saistībā ar arhitektūru atbilžu meklēšana ir īpaša ar to, ka šī sfēra pēc būtības ir cilvēka darbības process, kura rezultātā tiek radīta telpa cilvēkam vai plašākai sabiedrībai. Un radīšanas procesā rodas gan jautājumi, gan atbildes. Cilvēka – arhitekta - iekšējā attīstība, domāšana un izpratne par kvalitātes kritērijiem atspoguļojas viņa radītajā arhitektūrā. Spēja uzdot īstos jautājumus, rast atbildes un pielietot tās praksē, manuprāt, bijusi spilgtākā Arhitekta Ludviga Mies van der Rohes rakstura iezīme. Tā kā šis arhitekts bija gan praktiķis gan teorētiķis, tad ikviens arhitekta izteiktais apgalvojums, ne vien raisa pārdomas, bet arī ļauj ieraudzīt izteiktās idejas viņa arhitektūrā, rosina vēlmi turpināt meklēt atbildes un uzdot jaunus jautājumus. Un es esmu pārliecināta, ka tikai meklējot ir iespējams radīt arhitektūru, kas ir ne vien funkcionāla, bet arī atbilstoša cilvēka iekšējai pasaulei, spējot celtni padarīt par sava laika zīmi, jo ar trīs dimensijām cilvēkam – arhitektam ir jābūt par maz.
Bet drīs tas būs galā. Un tad tālāk. Jaunas piesaiste jāmeklē.
Mīlestība. Jā kādreiz bija mīlestība. Tagad ir atmiņas. Pozitīvas pārsvarā. Un nav vairs tā, ka skumji. Tagad patīkami atminēties. Laikam posms ir noslēdzies. Un nevajag censties pagātnē atgriesties.
Bērzs pie apvāršņa ir parādījies. Dīvainā kārtā viņam radusies vajadzība pēc manis. hm. BEt šoreiz kaut kā pazudis tas rozā briļļu sindroms. Pirms pieciem gadiem viss tik skaisti liekās. Tagad - realitāte. Un bērzs arī - pārāk reāls. Nav vairs tas bērzs. Par spīti tām dzirkstelēm, kas sprēgā, skatieniem satiekoties. Lai gan. Ņemot vērā Bērzu. [..].
Jā un Endijs arī. hmm.. Laikam tāpēc pavasaris.
Bet man šodien mīlestība ir arhitektūra. Rokas pieskāriens. Mm...
Un lūk eseja.
Nolikšu šeit. Lai nepazūd kompi revidējot.
Kaut kā skaisti tie vārdi savijās. Gribu tos noglabāt. Nedienām. Kad piemirsīšu, kādam mērķim es kalpoju, pārlasīšu. Un centīšos atgriesties.
Arhitekts, kas mani iedvesmo - Ludvigs Mies van der Rohe.
„Dievs mīt Detaļās”. Vārdi, kas uzplaiksnī atmiņā reizēs, kad arhitektūra aizkustina sirdi. Ar šiem vārdiem vēlos iesākt eseju par 1866. gadā dzimušo arhitektu Ludvigu Mies van der Rohe. Neskatoties uz to, ka viņa dzimšana datēta precīzi 101 gadu pirms manas dzimšanas, arhitekta profesionālā izteiksme radījusi darbus, kas ļauj ticēt šiem vārdiem – Dievs mīt detaļās. Arhitekta profesionālo darbību var apskatīt no dažādiem skatu punktiem, bet tā kā Mies van der Rohe, manuprāt, bija ne vien spilgts arhitekts, bet arī veiksmīgs arhitektūras teorētiķis – konstruktīvs precīzs un kodolīgs izteicienos, tad esejā arhitekta darbību apskatīšu tieši caur viņa izteicienu prizmu.
„Dievs mīt detaļās”. Jau iepriekš minētais izteiciens kas man saistās ar vienu no izteiksmīgākajiem arhitekta projektētajiem darbiem – Barselonas internacionālajai izstādei projektēto Vācijas paviljonu – ēku, bez noteiktas funkcijas un ar apbrīnojamu telpisko izvietojumu. Tajā atspoguļojas izcila materiālu, vides, telpas un gaismas sintēze. Pateicoties sienām, kas galvenokārt veidotas kā atsevišķas vertikālas plaknes no stikla un dažādu veidu marmora apdares, telpiskais izvietojums skatītājam ir viegli uztverams. Zem noteikta gaismas staru krišanas leņķa, telpa tiek ne vien izsauļota, bet ar marmora apdares palīdzību, gaismai veidojas noteikta nokrāsa un atstarošanās intensitāte, kas telpā rada atšķirīgu noskaņu rīta, pusdienas, vakara gaismai. Šeit atkal jāpasvītro šīs rindkopas izteiktie ievadvārdi. Katra detaļa, kurai precīzi atrasta funkcija un izmantotas tās labākās īpašības, apstiprina šo frāzi. Un šis, manuprāt, ir viens no būtiskākajiem arhitekta uzdevumiem – telpiskajā plānošanā integrēt un izcelt vides, materiāla, klimata un gaismas labākās īpašības. Ideja arhitektūrā ir pakārtota, būtiskākais ir vides konteksta, funkcijas, materiāla veiksmīga integrēšana projektā.
„Mazāk ir vairāk” un „Kauli un āda”. Šīs frāzes raksturo Mies van der Rohes radīto arhitektūru un iezīmē paralēles ar plaši zināmo izteicienu: „viss ģeniālais pēc būtības ir vienkāršs”. Visuzskatamāk šī ideja atspoguļojas realizētajā projektā „Farnsworth house”. Plānojums – taisnstūra formā izvietots simetrisks kolonnu tīkls, stiklotas fasādes un „kaste” sanmezglam un virtuves zonai. Lai arī plānojums maksimāli primitīvi veidots, manuprāt, tas radīts apbrīnojami funkcionāls. Lai arī nav bijusi personīga iespēja pabūt šajā ēkā, tomēr pieejamā informācija ļauj nojaust, ka atrašanās šādā telpā ļauj cilvēkam „elpot”, jo ir radīta pilnīga sasaiste ne vien ar apkārtējo vidi (pateicoties stiklotajām fasādēm), bet arī ar pašu telpu.
„Labāk būt labam nekā oriģinālam”. Būt labam arhitektūrā, radīt labu arhitektūru. Jēdziens „laba arhitektūra” liek aizdomāties par pamatkritērijiem, kas veido labu arhitektūru. A4d veicis pētījumu meklējot atbildi uz šo jautājumu. Manuprāt, ne tādēļ, lai precīzi definētu šo jēdzienu, bet lai raisītu cilvēku pārdomāt, kādi kritēriji uzskatāmi par labas arhitektūras pamatnostādnēm. Arī manī šis jautājums izvirza plašas iekšējas diskusijas un pretrunas, bet iezīmējot, galvenās vadlīnijas labas arhitektūras radīšanai, vēlos to saistīt ar kontekstuālismu, funkcionālismu, laika faktoru un estētiskajām vērtībām. Tomēr uzskatu, ka estētiskās vērtības var attīstīties tikai uz konteksta un funkcionāli pārdomātas arhitektūras bāzes. Masu medijos pieejama plaša informācija par noteikta rakstura arhitektūras radītājiem – tā sauktajiem „stārhitektiem” – arhitektu daļa, kas cenšoties būt oriģināli, pazaudē šīs profesijas, manuprāt, vienu no būtiskākajām prasībām – arhitektūra, lai arī kādos apstākļos veidota, ir radīta, lai kalpotu cilvēkam. Viss, ko cilvēks rada, tiešā vai netiešā veidā kalpo cilvēkam. Šo vadlīniju paturēt par prioritāti būtu svarīgāk par vēlmi pašapliecināties citu acīs. Tas, vai arhitekts, spēj šo jēdzienu ne vien izprast bet pielietot praksē, ir individuāls ceļš.
Kādēļ Ludvigu Mies van der Rohi gribētu dēvēt ne vien par izcilu, bet arī oriģinālu arhitektu, ir fakts, ka aptuveni 100 gadus pēc arhitekta aktīvās darbības, cilvēki vēl aizvien mācās no viņa darbiem, studē, viņa radīto arhitektūru un tās kvalitātes kritērijus. Šo kvalitāti nav ietekmējis laika faktors. Šķiet par iemeslu tam ir bijusi arhitekta spēja atrast katras konkrētās telpas raksturu, jo ikvienas oriģinālas idejas pamatā ir laba arhitektūra, tas ir, iedziļināšanās situācijā un ietekmes faktoros. Manuprāt diezgan veiksmīgi šī ideja formulēta jau minētajā A4D veiktajā aptaujā ar J. Plēsuma vārdiem: "Arhitektūrai jābūt autentiskai - tādai, kur unikālais autora redzējums caur savu prizmu traktē objektīvo kritēriju sasaisti, radot jaunu, nebijušu vērtību".
„Arhitektūra ir laikmeta griba pārtulkota telpā”. Tradicionāli pieņemts dimensijas raksturot ar noteikta objekta attiecību pret citiem objektiem: arhitektūrā ar trīs dimensijām raksturo platumu, garumu un augstumu. Bet šis arhitekta izteiktais apgalvojums pasvītro ceturto dimensiju – laiku. Cilvēka dzīve veidojas atkarībā no konkrētā brīža vajadzībām. Tāpat notiek ar arhitektūru. Arhitekta rokrakstu iezīmē ne vien viņa profesionālās spējas, bet arī laiks un vide, kurā arhitekts dzīvojis un strādājis. Šajā gadījumā jāiezīmē, ka Mies van der Rohe dzīvoja ne vien savā laikā, bet reizēm pat mazliet pasteidzās tam priekšā. Projektējot debesskrāpjus Mies van der Rohe ienes jaunas vēsmas. Viņa projektētais debesskrāpis ASV – Dvīņu torņi (Twin towers), kas risināts stikla un tērauda konstrukcijās, izraisa plašas diskusijas, tomēr ar laiku gūst atzinību un materiāls tiek izmantots arī citos Mies van der Rohe augstceltņu projektos. Kritika bieži tiek izteikta balstoties uz neizpratnes izraisītajiem jautājumiem par konkrēto tēmu. Mies van der Rohe bija viens no tiem, kas lauza stereotipus meklējot jaunu materiālu un tehnoloģiju integrāciju savā darbībā. Manuprāt, Mies van der Rohi var definēt kā sava ceļa gājēju, kas, respektējot vides kontekstu, laika faktoru, funkcionālo pamatotību un citus „labas” arhitektūras pamatkritērijus, spēja ienest savu subjektīvo redzējumu arhitektūrā, iezīmējot jaunu stilu attīstību. Mainoties ceturtajai dimensijai – laikam – nemainās cilvēka redzējums uz kvalitatīvu arhitektūru. Tās vērtība nemazinās, „nenoveco”.
Ikvienas pārdomas par noteiktu tēmu, izraisa jaunus jautājumus, uz kuriem atbilžu meklēšana izraisa nākošos jautājumus. Saistībā ar arhitektūru atbilžu meklēšana ir īpaša ar to, ka šī sfēra pēc būtības ir cilvēka darbības process, kura rezultātā tiek radīta telpa cilvēkam vai plašākai sabiedrībai. Un radīšanas procesā rodas gan jautājumi, gan atbildes. Cilvēka – arhitekta - iekšējā attīstība, domāšana un izpratne par kvalitātes kritērijiem atspoguļojas viņa radītajā arhitektūrā. Spēja uzdot īstos jautājumus, rast atbildes un pielietot tās praksē, manuprāt, bijusi spilgtākā Arhitekta Ludviga Mies van der Rohes rakstura iezīme. Tā kā šis arhitekts bija gan praktiķis gan teorētiķis, tad ikviens arhitekta izteiktais apgalvojums, ne vien raisa pārdomas, bet arī ļauj ieraudzīt izteiktās idejas viņa arhitektūrā, rosina vēlmi turpināt meklēt atbildes un uzdot jaunus jautājumus. Un es esmu pārliecināta, ka tikai meklējot ir iespējams radīt arhitektūru, kas ir ne vien funkcionāla, bet arī atbilstoša cilvēka iekšējai pasaulei, spējot celtni padarīt par sava laika zīmi, jo ar trīs dimensijām cilvēkam – arhitektam ir jābūt par maz.