31. Janvāris 2017

• 31.1.17 23:40
• Pēc 13 stundu darba dienas neēdušam klausoties īpatnēju Glāsa klavierkoncerta interpretāciju, prāts pievērš uzmanību interesantām lietām. Piemēram, klavieru tembrs ir kā nedaudz nodzerta balss, sienas prožektoram ir robota seja un acis, bet parkets atspīd tīra zelta stieņu krāsā. Kad pēc kādas īpaši skumji monotonas pasāžas biju novests jau tuvu melanholiskam transam, nez kāpēc iedomājos, kā no šīs zāles, palaižot vaļā ilgi aizturētu raudienu, izsprūk Vāģu multenes sarkanā ugunsdzēsēju mašīna, un bija jāsavaldās, lai nesāktu skaļi ķiķināt. Koncerts bija ļoti sirsnīgs, paldies.
  Tags: mūzika
• 0 aksiomasieteikt virzienu