5. Jūlijs 2008

• 5.7.08 22:09
• Atkal - kā dziedam Šmīdbergu, tā mākoņi savelkas un pērkons klāt, un jo labāk sanāk, jo trakāk zibeņo, šermuļi noskrien, bet Limbažu skolā tomēr neiesper, un nesas domāt kā par vecīti, kurš tikko redzami pasmaida zem bargām uzacīm, jo mazliet taču glaimo šitā dziesma.
  
  Un tad vakarā Dziesmusvētku parkā, mūsu protoindoeiropiešu stīgu instrumentiem skanot, daždesmit mazu puiku un meitiņu garā rindā aiznes virsdiriģentu un virsvadītāju kuplajai saimei sudraba godalgas.. basām kājām cauri-pāri ūdenim. Pārlaicīgi.
  
  Un bezpalīdzīgā izteiksme Helēnas acīs, runa, kas sākas ar "augsti godātais Birka kungs", tomēr beidzas ar pateicību virsdiriģentiem par to, ka viņi ir tie, kas tautas dvēseli ne vien sargā, "bet pašreizējā pasaules situācijā to arī glābj".
  
  Un vēl tas 95-gadīgais virsdiriģents, kurš nolasa bez lapiņas dzejoli un runu, ar pauzēm, kurās elpo mūžība, saka to, un tikai to, kas viņam palicis vissvarīgākais dzīvē - lai tautas gods, pastāvēšana un krāšņā dziesmu rota.. vienmēr.
• 2 aksiomasieteikt virzienu