5. Jūlijs 2006

• 5.7.06 05:14
• Braucot pa Barona ielu nopriecājos par skaisti sārti violeto ielas krāsu tālumā. Biju ticis līdz savam pagriezienam, kad sāku blenzt uz sauli, kas sāka līst ārā no māju pagrabiem kaut kur ielas galā. Gandrīz mehāniski izslēdzu pagrieziena signālu un sāku pavisam lēni braukt tālāk, līdz vairs nevarēju izturēt un apstājos. Uz maigi samtainās debess fona ielas tālumā atmirdzēja putekļu mākonis, kurā drīz nesteidzīgi ienira tikko garām pabraukušais tramvajs, drīz vien saplūstot ar apvārsni. Nekad nebiju ievērojis, ka saule lec tik slīpi - nu jau tā bija ielas vidū. Dēļ acu nervu aizsargreakcijas tā pārklājās ar plānu, puscaurspīdīgu un šaudīgu zili zaļu plāksnīti un tādēļ sāka izskatīties pēc šķidra metāla, un likās pavisam dzīva un it kā ne no šīs pasaules. Nē, tas protams biju es, sajuties ne no šīs pasaules, kā piedzimis Visumā, nevis dzelzsbetona kastītē. Es biju uz citas planētas, cilvēku nepārveidotas, un tramvajs bija tikai mehānisks, tātad teiksmains aizvēsturisks dzīvnieks, bet nami bija klintis, bet iela - izžuvusi upes gultne.
  
  Dīvaini, ka vairums cilvēku šajā laikā guļ. Bet pavisam pašsaprotami, kādēļ jau stundu iepriekš aizgūtnēm sāk čivināt putni. Jo viņi taču zina un sāk priecāties jau iepriekš. Stundu iepriekš, miljoniem gadu. Nekad neaizmirstot. Nekad neaizguļoties. Vienmēr pa īstam, jo citādi nav iespējams.
  
  Saules kustība bija acīm saskatāma nez kāpēc daudz, daudz vairāk nekā saulrietā. Pacēlusies dažus sprīžus virs ielas tā izgaismoja putekļus ar platu, zeltaini oranžu staru un lēni ienira labās puses namos. Apgriezies es paskatījos uz to atkal ieraugāmu spogulī un mazliet domāju par japāņiem, kas pazemīgi godinot šo neaprakstāmo skaistumu ielikuši to savas valsts karogā. Viens tāds tagad ir arī manī.
• dekodējas: tobrīd Air - Alone in Kyoto
  lauž: aplaimoti
• 4 aksiomasieteikt virzienu