16. Februāris 2006

• 16.2.06 17:10
• Sēžot mašīnā un gaidot, kad atbrīvosies bezmaksas stāvvieta, mocījos ar velkošām sāpēm sirdī un kreisajā elkonī. Skatījos, kā pa brūno šluru garām brauca mašīnas un domāju par to, kā būtu, ja tas izrādītos nopietni un man drīzumā būtu jāaiziet. Nav tā, ka neesmu par to domājis iepriekš. Atšķirīgais šoreiz bija tas, ka es iztēlojos to no cita skatu punkta. Ja līdz šim es domāju, ko un kā es redzēšu pēc nāves (protams, ja vispār spēšu redzēt kaut kādā tajā nemateriālajā dimensijā), tad šoreiz es pirmoreiz paskatījos uz to no pasaules viedokļa. Es sapratu, ka tajā viss paliks tieši tāpat - mašīnas brauks pa brūnu šļuru, cilvēki staigās savās gaitās, aizņemti ar ne vairāk kā 7 lietām vienlaicīgi, bet šajā bildē nebūs manis. Tur būs tukšums, kuru neviens pat nepamanīs, izņemot tuviniekus, draugus un paziņas. Bet arī viņiem tas jau pēc pāris gadiem aizklāsies ar spilgtiem notikumiem, jauniem dragiem, etc, un "es" parādīšos ierāmēts tikai nejaušās pieminēšanas reizēs kādā kārtējā krogus sarunā, pēc kuras katrreiz sekos īss, neveikls klusums, līdz kāds ierunāsies par kaut ko citu un visi domās, ka spēj noslēpt savu atvieglojumu par ātro temata maiņu.
  
  Uzreiz pēc tam es pēkšņi iemīlējos brūnajā šlurā. Tas tā palika, kaut arī ārsts stundu vēlāk diagnosticēja tikai nekaitīgu starpribu nerva iekaisumu. Kā jau biju domājis.
• 12 aksiomasieteikt virzienu