April 5th, 2005

• Reaģents
• 4/5/05 08:22 pm
• A jūs kādreiz esat redzējuši ķermeni, kurš ir pārsauļojies solārijā? Es redzēju. Viņa bija tāda ne visai gara, pagaišiem matiem, tievām, trauslām rokām. Āda tai bija pretīgi brūna, es pat teiktu, ka tā jau bija palikusi zaļgana, atgādinādama man par Seno Ēģipti un mumificēšanas parašām. Maigi izsakoties, sieviete likās iebojājusies, tikai vietām trūka kāda palielāka puvuma pleķa, lai gan es nešaubos, ka pēc rūpīgākas apskates atklātos ne tas vien. Viņa staigāja no viena telpas gala līdz otram, it kā meklēdama sev vietu mūžīgajai dusai, taču mani mulsināja fakts, ka ik pa brīdim tā pārmija dažus vārdus ar savu tēvu, kurš turpat bija nodevies sava ķermeņa tvirtuma uzlabošanai. Abiem bija slāviska izcelsme un tas arī bija vienīgais viņu tēlus vienojošais elements. Noskurinājos un centos par viņiem nedomāt, pat nemēģināt pamanīt to uzkrītošo klātbūšanu. Atcerējos to saulaino svētdienas pēcpusdienu, kad devos uz darbu caur privātmāju rajonu un, sajutis tikko pļautas zāles smaržu, sapratu, ka ir neizsakāmi liela atšķirība starp zāles smaržu pilsētā un zāles smaržu laukos. Lai nu kā, bet tas tobrīd man likās aktuāli, jo bija tāds miers, tāda harmonija, ka negribējās to traucēt ar savu viedokli par to, kas ir svarīgs un kas nav. Tieši ejot garām pilsmājai (tā ir tā māja, kur ir līdzīga pilij un kuras īpašnieka sāpi es neesmu izpratis nekad), man ienāca prātā kāds citāts. Jā, tieši ienāca prātā, jo es biju aizdomājies par zāli, bet šim citātam nebija absolūti nekādas saistības to. "Nē, Marta, visam ir sava robeža. Cilvēks var paciest tik, cik viņš var, bet pēc tam sāk lēnām ripot lejā pa kāpnēm. Un kā jūs domājat - kur? Dibenā, Marta! Kāpnes ir interesanta lieta - atpakaļ uzkāpt vairs nevar. Es esmu gatavs tevi turēt pie rokas, kad tu sadzērusies tumsā baidies no briesmīgā bubuļa, un naktī no mūsu guļamistabas iznest tukšās pudeles, lai neviens neredzētu, cik daudz tu esi iztempusi, bet dot tev piepīpēt es netaisos un viss." Stāsts banāls - tēvs alkoholiķis, māte histēriķe un bērni dzīvo uz ielas. Tipiski, vai ne? Bet te ir tas paradokss, ka tā nebūt nav. Viņš - universitātes pasniedzējs tā ap 46, gara auguma, kalsns, ar pliku pauri. Viņa - universitātes rektora meita, diezgan korpulenta, tā ap 52, ar leļļu aktrises balsi un dažiem savējiem zobiem un pliku pauri, kā izsakās viņas vīrs. Un visas darbojošās personas sev plēš nost etiķetes. Jā, nostājas pret to, kā ir pieņemts un kā visam vajadzētu būt. Un es varu tikai viņus paslavēt par raito valodu un bagātīgi nobērtajiem apvainojumiem, par kuriem neviens nejūtas aizvainots. Kas man lika iedomāties par šiem cilvēkiem? Varbūt tie bija tik ārkārtīgi spilgtie tēli, kuros es saredzu sevi un kuri man ir tik tuvi? Pašcieņa. Cienīt sevi, tas ir pirmais punkts, kas jāievēro, esot ambiciozam. Vispār man nekad nav patikuši cilvēki, kuri savas domas spēj izteikt vienkāršos paplašinātos teikumos, bet tikai tik paplašinātos, lai pie pirmās izdevības varētu likt punktu. Un tur, kur sākas jauna teikuma daļa, likt lielo burtu un sākt jaunu teikumu. Te nevar būt nekādas runas par augsti vērtējamu cilvēku, tāds vispār nav vērtēšanas cienīgs. Tobrīd man bija tik labi, ka es nezaudēju savu iekšējo mieru pat domājot par lietām, kuras ir jāizdara, par datumiem, kuri lēni un noteikti sāk pamazām spiest uz varžacīm. Tas viss bija sūds salīdzinājumā ar fantastisko sajūtu, kādu man bija radījis mirklis. Bet tā jau tas ir vienmēr bijis un būs, ka cilvēks, kurš rada problēmas citiem, nekad nebūs spējīgs izveidot ko līdzīgu mirklim, kas aizgrābtu. Cilvēks ir zemisks savā būtībā. Jā, starp citu, šajā sakarā man ir ko teikt. Atceros, ka reiz esot tur, starp aziātiem, redzēju kādu nebūt ne patīkamu skatu: ir vakars, viss tumšs un reklāmu ekrānu gaisma, mijoties ar laternu gaismu, veido kopējo ielas apgaismojumu un pat noskaņu, es varētu teikt. Cilvēki straumēm plūst visos virzienos mums nepievēršot īpaši vērību. Tur bija arī kāda sieviete, kas centās nepadoties pūlim un gausi, bet noteikti kustējās straumes virzienā. Viņai bija slimas kājas un izskatījās, ka tās vienīgais atbalsta punkts kruķi, bez kuriem tai būtu grūti eksistēt. Kāds blakus gājēja neveiksmīgs (vai veiksmīga aprēķina rezultāts) spēriens pa kruķi un tie jau atrodas zem pūļa n-tajām kājām, nolemjot nodot upuri likteņa varā. Nekas, protams, neapstājas, jo neies jau visu mehānismu apturēt dēļ kaut kādas bojātas detaļas, kuri ir iekļuvusi starp dzirnakmeņiem. Lai jau samaļ, ja ir lemts. Es skumji noraudzījos uz šo cilvēku, kurš ir dabūjis ciest dēļ tā kāds tas ir. Gide aši uzbļāva, lai daudz nelūrot apkārt un nemaz nedomājot palīdzēt - lai notiek tas, kam jānotiek. "Nu kā tā var attiekties pret cilvēku, pat ja pie jums ir pārapdzīvotība", es kaklā noriju, jo man bija neērti runāt pretī mūsu ārkārtīgi kompetentajai gidei, kura speciāli dēļ mūsu grupas, kura bija izdaudzināta pa visu reģionu, bija atkūlusies šeit no Bostonas. Vai viņa maz spēja pienācīgā līmenī veikt savus tiešos pienākumus, ja reiz viņas iedzīve un ģimene atradās tik tālu no tās vietas, par kuru viņa it kā zināja tik daudz? Tas cilvēks, kurš jau bija zem pūļa kājām, lēni mēģināja satvert savus kruķus, bet tad pakrita un es vairs nevarēju noraudzīties. Es skaļi iebļāvos un sāku lamāties savā valodā. Viss apstājās un daudzās acis pievērsās man, tikai tas nolemtais cilvēks satvēra savus kruķus un lēni piesvempās kājās. Nu tas uz kādu laiciņu bija paglābts. Bet pūlis vērsās manī ar domu, ka es, eiropietis, esmu atļāvies apstādināt šo mūžīgo kustību, kura pašiem dalībniekiem šķita kā mūžīgais dzinējs. Tie laikam bija gatavi apēst mani. Godīgi sakot, man bija pilnīgi vienalga, ko tie ar mani gribēja izdarīt, jo tverot to pateicības pilno informāciju, kādu es saņēmu no nolemtā cilvēka, es biju neizsakāmi laimīgs, mani pārņēma tāds kā nogurums. Tā bija vienīgā reize, kad es atļāvos nostāties pret ierasto, pret to kā ir bijis pieņemts. Tomēr sveša kultūra un nepazīstama vide, lai šādi riskētu. Bet es to izdarīju un tas ir jāizdara katram savā dzīvē, citādi viņš nevar saukties par cilvēku, kurš ir labāks kā zemiskais un ierastais tips. Mehānisms klusējot pārdomāja savu turpmāko taktiku, bet pa to laiku man gar acīm jau bija paspējis nolidot dzeltens taurenis. Būs silta vasara.
• 3 parakstiiegrāmatoties