January 29th, 2005

• Kundze, kura sauca savu dēlu suni.
• 1/29/05 12:27 am
• Bija jau satumsis un viņa liegi pastaigājās pa parku, lai gan bija pārliecības pilna, ka atrodas dārzā un tas, kas čaukst zem viņas kājām, ir pērnā gada sīpolu mizas. Apgaismojums bija ļoti vājš, patiesību sakot, tā bija atblāzma no ielas laternām - tāda vāja un nespēcīga kā karā smagi ievainots zaldāts lazaretē. Pilsētas mēru priecēja tas, ka neviens neaizdomājās par to, kur paliek iedzīvotāju nodokļos samaksātā naudiņa, un, kāpēc, pie velna, parkā nebija uzstādītas neviena pati laterna, lai gan tur bija notikuši daudzi laupīšanas gadījumi. Cilvēkiem par to gluži vienkārši bija vienalga, jo pēc pēdējā negadījuma, kur upuris bija kāds pusaudzis, tur neviens pēc saules norietēšanas neriskēja iet. Kundzi, kuru sauca Margareta un kura nēsāja sarkanu platmali visos gada laikos, tas nesatrauca. Viņai bija savi mērķi, savas domas un tikai sev vienai zināma motivācija, kādēļ viņa atradās parkā. Dziļi iekšā viņa bija pārliecināta, ka viņu neviens neaiztiks, jo naudas viņai tāpat nebija, drīzāk, viņa zināja, ka atbiedēs pat visizsalkušāko bomzi, jo reti kurš uzdrošinās ziemas naktīs ietīties palagā un ar basām kājām pastaigāties pa parku. Operā tikko bija beigusies repertuāra izrāde un augstākais sabiedrības slānis izplūda no Baltā nama kā asinis no ievainojuma un devās projām katrs uz savu pusi. Margareta uz to visu noraudzījās ar naidīgu smīnu sejā, cieši saspiedusi rokās parka žoga melnās redeles. Viņas aukstās rokas lēnām saplūda kopā vienā veselā ar žogu, paņemot līdzi ķermeni, pie kura tās bija pieaugušas. Kad pilsēta pamazām devās pie miera, Margareta apsēdās uz smalkiem ledus kristāliem pārklātā soliņa, iestūma pēdas sniegā un aiztaisīja acis. Viņa ieraudzīja sevi citā gaisma. Bija cits laiks, citi cilvēki, citas paražas. Margareta stāvēja liela spoguļa priekšā un priecājās par savu apjomīgo kleitu, visādi grozīdamās un pīdama pirkstus savos kuplajos, lokainajos matos. Tikmēr ēdamistabā viņas māsa mācīja savai meitai kā jāuzvedas, ko drīkst, ko nedrīkst, vienvārdsakot, tā laika etiķeti. Mazā meitene jutās tam laikam pietiekami moderna un negribēja pieņemt visu to bagāžu, kuru gribēja uzgrūst virsū viņas māte. Galu galā ir taču 1908. gads. Pavisam nesen ir sācies jauns gadsimts - laiks mest visu veco pie malas un ieviest ko jaunu. Klīrīgā meitene jau tad bija pārliecināta sociāliste savos uzskatos, lai gan viņa nemaz nezināja kas tas sociālisms tāds ir. Nosaukums viņu ieintriģēja. Viņa dzīvoja labi situētu vecāku apgādībā un kaunējās par to. Viņa gribēja būt no darba ļaužu pulka, nevis no aristokrātijas. Viņai likās, ka dzīve antisanitāros apstākļos, diendienā smagi strādājot ir kaut kas tik pareizs, ka tiecās uz to jau no 5 gadu vecuma. Meitene vēl pat nezināja, ka sociālisms ir tikai ceļš uz ko augstāku, uz ko ideālu. Mazā infante tā arī nekad dzīvē neiemācījās patiesi domāt un analizēt apkārt notiekošo. Aizdomāties līdz līmenim, ka tas viss ir utopija, viņai nebija lemts. Vismaz māte viņu laicīgi apturēja kļūdainajos uzskatos, pirms vēl meita bija paspējusi iesūdzēt viņu tiesā par kontrrevolucionāru runāšanu mājās. Margaretai tas absolūti nelikās aktuāli un viņa katru vakaru vienatnē apzināti gāja dauzīt savu galvu pret no laukakmeņiem celtās kūts pamatiem. Viņa zināja, ar ko tas viss beigsies. Dīvainā kārtā to zināja arī klīrīgā Margaretas māsasmeita, kuru, starp citu, sauca Pestelīna. Jau savos ne tik daudzajos gados viņa nevarēja ciest kinematogrāfiju. Varbūt ne tik daudz pašu bildi kā pavadošo skaņu, kuru spēlēja tapieris uz nenoskaņotām klavierēm. Tas viņu ārkārtīgi kaitināja un rezultātā radušos niknumu viņa parasti izgāza paar Margaretas dēlu, kuram bija nedzirdēti rets un savāds vārds, kurš apkārtējos vienmēr izraisīja smīnu to izdzirdot. Mazo puisīti sauca Poligrāfs. Puika bija piedzimis normāls, bet tiklīdz tas iemācījās staigāt, māte viņam lika nest visādus smagumus, kas viņa skeletam, kurš vēl tikai ar pilnu sparu auga, nenāca par labu. Jau bērnībā viņš palika par kupri un vairs nespēja nevienam palīdzēt. Māte viņu nespēja paciest vēl vairāk. Kad viņu mājās bija pieklīdis kāds suns, Margareta to pabaroja un tas vairs nevēlējās iet prom un kļuva par šīs mājas vienīgo uzticīgo kalpotāju. Margareta, nospriedusi, ka tāds kroplīgs dēls viņai dzīvē būs tikai par nastu, kādā jau laikus izvēlētā dienā izturējās pret Poligrāfu nepieredzēti labi un atstāja uz viņu īstas mātes iespaidu. Diemžēl tas bija tikai talantīgi notēlots labās mātes raksturs. Viņa bērnu aizveda pie paklīdušā suņa, kurš arī to nespēja paciest, un nokoda bērnu. Margareta sāka histēriski bļaut un raudāt, jo bija sapratusi, ko ir izdarījusi. Visi notikumi apstājās un Margareta visu redzēja novērotāja lomā, arī sevi. Viss palika aizvien tumšāks un tumšāks, līdz izgaisa. Margareta atgriezās reālajā pasaulē, bet nespēja vairs atgriezties sevī. Viņa redzēja parku, soliņu, uz kura sēž viņas aukstais, pēdējo dvašu elpojošais ķermenis, tāds pavisam bāls, jau drīzāk pat zils. Viss palika aizvien tālāks un tālāks, tikai pēdējais, ko viņa redzēja bija suns, kas apguļas uz viņas kājām un aizmieg.
• 1 parakstsiegrāmatoties