July 23rd, 2004

• Ceļš
• 7/23/04 10:50 am
• Stāstam par pamatu ir reāls notikums. Lasīt vajadzētu lēni un noteikti klausoties šo.
  
  Zāle bija zaļa un visapkārt dzirdēja putnus un citu dzīvo radību, kura mitinājās pie kājām. Mazā Marta sēdēja pļavā, dungoja savu dziesmiņu, kuru viņa atcerējās tikai tad, kad viņai bija skumji. Mazs bērns, lielām šķelmīgām acīm, kupliem melniem matiem, nevainīgu sejiņu sēdēja pļavā un no margrietiņām pina vainadziņu. Karš bija nesen beidzies un drošības nebija nekur, jo visapkārt varēja būt nesprāguši lādiņi. Marta to zināja, bet centās par to nedomāt. Viņa centās priecāties par to nedaudzo, kas viņai bija - fantāzija. Marta atgūlās zālē un saplūda kopā ar tur esošo dzīvo. Viņa skatījās kā pa debesu telpu peld visdažādāko formu gubu mākoņi. Viņa skatījās un priecājās par saspēli, kādu bija radījusi saule kopā ar mākoņu maliņām. Martai tā vien gribējās pastiept savu mazo, rētaino roķeli pretim mākonim un paņemt daļiņu no tā zelta maliņas. Pavisam nedaudz - tikai tā, lai pietiku maza bērna laimei. Bet viņa to nevarēja. Viņa negribēja redzēt savas rētas, kuru dēļ atmiņas kā paisums izlauztos no viņas iekšienes dzīlēm. Viņa gribēja atcerēties un redzēt tikai labo. Āru pāršalca nopīpēta, čerkstoša balss: "Kur tu esi?! Tu govis ganos izvedi?!" Martiņa satrūkās un skrēja uz mājām, kur redzēja tēvu stāvam uz verandas trepītēm, kurš jau ņēma ārā siksnu no biksēm, lai sodītu Martu. Marta ieskrēja kūtī un, kamēr sēja vaļā govis, tikmēr streipuļodams bija ienācis viņas tēvs, no kura plūda stipra alkohola smaka. "Izstiep rokas!". Marta, negribīgi un bailīgi, izstiepa savas jau tā daudz cietušās rokas. Viņa bija iemācījusies ciest un neuzsūkt sevī negatīvo. Drīz pēc tam viņa no kūts izgāja ar divām govīm un jaunām brūcēm uz rokām. Viņa gāja gar šķūni uz to pļavu, kura bija pie upītes un, kur auga lekna zāle. Aiz šķūņa bija dažas mazas akmeņu grēdas, kuras vienmēr bija piesaistījušas Martiņas uzmanību, bet no apkārtējiem dzirdēja runājam, ka no tādām vietām esot jāturas pa gabalu. Kad govis bija piesietas, tad viņa uzkāpa turpat netālu esošajā kalniņā un apsēdās uz mālainās zemes. Pār viņas brūcēm bira dzidras asaras un tālāk no rokām, sajaukušās ar asinīm, tas liegi pilēja virsū mazajām kļavām, kuru tur netrūka. Viņa dalījās savās bēdās ar dabu, kura vienmēr Martai palīdzēja kaut uz neilgu laiku, tomēr aizmirst par notikušo. Martiņa rada mierinājumu vienatnē. Pavisam drīz mākoņi palika aizvien tumšāki un pa vienai, toties lielai pilei, mākoņi meta zemē savu smagumu. Martiņa ātri aizskrēja mājās, bet govis atstāja, jo tām patīk atrasties lietū ārā. Kaut kur ducināja pērkons. Tas nāca aizvien tuvāk un tuvāk, līdz viss izgaismojās spilgts, ka nekā nevarēja saprast. Tam sekoja apdullinoši skaļš blīkšķis. Tas pamodināja arī tēvu. Lietus bija mitējies un Marta skrēja skatīties, kur bija iespēris zibens. Viņa paskatījās aiz šķūņa, taču govis pļavā neredzēja, tikai redzēja, ka tur kaut kas kūp. Viņa pieskrēja klāt tai vietai un redzēja kaut ko melnu un karstu. Drīz pēc tam viņa saprata, ka vienai govij bija iespēris zibens un to nogalinājis, taču otra aiz bailēm bija norāvusies un aizbēgusi. "Gotiņa, droši vien, tagad ir turpat, kur mana mamma, un tur viņām abām ir daudz labāk, nekā bija šeit", viņa prātoja. Bija atnācis arī tēvs un Marta saņēma spēcīgu sitienu pa galvu un nokrita zemē. Bija nakts un Marta bija pamodusies, jo kaut kas uzmanīgi viņu ostīja ar savu mazo, mitro purniņu. Tas bija ezis, kurš katru vakaru nāca sētā, lai dabūtu tikko izslauktu govs pienu. Marta zināja, ka mājās viņa vairs var neatgriezties, bet citur iet kur nebija. Viņa aizmiga uz mālainās zemes kopā ar ezīti un pamodās tikai pa dienu. Viņai bija auksti ar visu to, ka spīdēja saule un bija vasara. Viņa zināja, ka akmeņi saulē sasilst un uz tiem varētu sildīties. Marta pamanījās tēva neredzēta ielavīties kūtī un paņemt ķeblīti, uz kura sēdēja, kad slauca govis. Viņa to akurāti nolika pie pirmās akmeņu kaudzītes, apsēdās uz tā un lēni iestūma kājas starp akmeņiem. Tie bija tik silti un mīļi. Viņas sejā atplauka smaids. Viss apkārt esošais palēnināja savu darbību, arī laiks un Martai šķita, ka viss tas ir priekš viņas - lai viņa izbaudītu šo mirkli, kuru bija gaidījusi visu dzīvi. Visu pārtrauca briesmīgs sprādziens. Martiņas vairs nebija. Iespējams, ka tā bija pat labāk, labāk mums visiem. Viņa tagad bija kopā ar māti un jutās laimīga, jo nebija vairs tur, kur viņai kaut kas varēja draudēt. Beidzot viņa bija drošībā un laimē.
• Current Music: Thomas Newman - Coffey On The Mile
  Current Mood: skumjš
• 0 parakstiiegrāmatoties