May 13th, 2004

• Vēlēšanas gaidot
• 5/13/04 08:51 pm
• Jūra pamazām sāka atkāpties. Tautā dzirdēja runājam, ka tas dēļ globālās sasilšanas. "Bet vai tad kāda ūdens molekula no zemes aiziet kosmosā? Vai tad tās visas nepaliek uz zemes?" prātoja Anna. Viņa stāvēja līdz ceļiem ierakusies tikko aizskalotajās jūras smiltīs. Viņa grima tajās iekšā aizvien dziļāk un dziļāk, lai gan tā tam nevajadzēja būt. Atnāca viņas ome un sāka plēst viņu aiz labās auss. Annas labās auss ļipiņa bija sārta un jau norauta no auss. Tur krājās kaut kāda veida viela, kas pārklājās pa virsu pušumam. Anna mīlēja savu omi, bet nespēja izprast šādu viņas rutīnisko rīcību. Lai aizmirstos, viņa ļoti bieži paņēma sporta zāles atslēgu, ieslēdzās tur, nogūlās uz vēsās grīdas un mētāja futbola bumbu virs galvas, līdz rokas palika bālas no tā, ka asinis nespēja pienācīgi šūnām piegādāt skābekli. Tās bija sava veida gaviles. Vēl viņa vēlu vakaros mēdza ņemt līdzi omes ceptās pankūkas un doties uz savas 9 stāvu mājas jumta, lai vienkārši tās palaistu brīvā kritienā lejup. Tas tādēļ, ka omi viņa ļoti mīlēja un ka ome bija viņas vienīgā uzticības persona. Anna bija bārene, tikai neviens to viņai nebija teicis, bet viņa vienalga nojauta, ka kaut kas nav tā kā vajadzētu - ka eksistē tāda kā barjera starp viņām. Mierinājumu grūtos brīžos viņai spēja sniegt viņas dzīvojamā masīva pagalmā augošais bērzs. Arī tas bija viens, it kā izmests un nevienam nevajadzīgs, tajā pašā laikā atradis savu vietu. Anna pie tā gāja, kad viņai bija skumji un tas ar saviem spēcīgajiem zariem un zaļo lapotni glāstīja viņas matus un turēja sev cieši klāt, lai viņu aizsargātu. Skatoties uz augšu no apakšas - no zemes uz debesīm, bērzs izskatījās ļoti varens. Savu zaļo stāvu it kā atstutējis pret debesu zilumu, tas ik dienas noraudzījās apkārt esošajā rutīnā. Anna ierāvās dziļi kokā un laiks apstājās, pareizāk sakot visa pasaules dzīvība apstājās, jo laiku nevar definēt un tas, ko rāda pulksteņi, ir tikai lēts cilvēku izdomājums, kam nav vērtības. Mazās ielas seguma plāksnītes viena pēc otras sāka celties gaisā, vējš mēģināja veidot smilšu vētru, sirēnas apklusa un okeānā iestājās miers. "Tieši šo brīdi es tik ilgi biju gaidījusi", smaidoši noteica Anna. Virs zemes miers un cilvēkiem labs prāts. Beidzot tas bija noticis, tikai par to zināja Anna un bērzs. Balts audekls aizklāja Saules apspīdēto pagalmu. Kā batikota migla tas simetriski plīvoja gaisā, lēnām laižoties lejā. Nolaidās un iesūcās zemē. Aiz 5 stāvu mājas stūra bija dzirdams kā mazs zēns dzied reliģioza rakstura dziesmiņas, tikai izklausījās, ka viņš nesaprastu vārdu jēgu, jo šie viņa dziedātie, spēcīgie vārdi tam neizraisīja ne mazākās emocijas. Ne pat acu kaktiņu tas nesavilka ciešāk. Viņš monotoni klīda un it kā meklēja kādu. "Hei, puika! Apkārt neviena cita, kā vien manis un bērza (viņa gribēja pieminēt arī viņu pašu) nav. Tu varbūt esi nācis tieši pie mums?" "Es neesmu nācis, es esmu atlidojis. Nejauksim kopā šīs lietas, labi?" zēns nosodoši noteica. Anna izlikās, ka viņš ir daudz vecāks par viņu, lai gan acis rādīja pilnīgi pretējo. Puika pieskrēja viņai klāt, noglāstīja viņas vaigu un tam acīs parādījās prieka asaras. Šķiet, viņš bija atradis, ko tik ilgi bija meklējis. Viņš nokrita ceļos un sauca: "Ave maris stella! Ave maris stella!" Tik daudz, ka tas bija kaut kas no latīņu valodas, Anna saprata. "Nu, beidz, beidz, kas es tev kāda dieviete vai? Esmu parasta 14 gadīga meitene, kura nespēj atrast sevi un ir konfliktā ar visu sabiedrību, it sevišķi pensionāriem. Un tagad lūdzu man iztulko, ko tu tikko teici", Anna pavēlošā tonī palūdza. "Ave maris stella - esi sveicināta jūras zvaigzne", puika uzreiz atbildēja. "Patiesību sakot, man īsti nav skaidrs, kas tu tāds esi, no kurienes nācis un ko tev no manis vajag un vispār kur tu šeit redzi jūru un zvaigzni?" "Nāc, pa ceļam paskaidrošu!" Puika pārvērtās atpakaļ par plīvuru un rāva sev līdzi Annu. Anna sparīgi centās pretoties notiekošajam, bet viņa nebija spējīga uzvarēt ko tādu, kā būtību viņa nespēja izskaidrot. Viņa pieķērās pie bērza galotnes un izmisīgi centās turēties pretim plīvura centieniem viņu nest sev līdzi. Ar dažām lapiņām un zaļu svītru uz rokas, Anna tika aiznesta. Tumsa. Anna lēnām attaisīja acis un sajūtas viņai bija līdzīgas, kā kad tikko piedzimis bērns pirmo reizi attaisa acis un visu redz miglā tītu, tikai māti gan spēj pazīt. Viņa atpazina puiku. Anna nevarēja pakustēties, jo bija līdz ceļiem dūņās. Puika viņu mierināja un teica, ka nekas traks jau galu galā nav noticis, un ka viņi atrodoties pagātnē. Un tur Annai arī bija jāpaliek. Puika tik labi spēja viņai visu izskaidrot, ka baiļu sajūta Annu pameta. Viņa bija lepna par to, kas ar viņu notiks. Puika sacīja, ka uz pasaules nav neviena cilvēka, ir tikai primitīvi organismi un viņai būs iespēja redzēt kā norisinās evolūcija. Anna saspieda vēl ciešāk rokā tās lapiņas, kuras viņa bija noplēsusi bērzam. Anna sajuta, kā lapiņas ievibrē viņas ķermeni un skaņas vibrācija aiziet līdz viņas bungādiņām, kur bērzs tai teica: "Nebīsties, es zināju, ka tā tam bija jānotiek. Skaties Saulē un tu nejutīsies vientuļa!" Anna ieskatījās Saulē un tūdaļ arī sastinga pavisam. Viņa redzēja kā pamazām jūra atkāpjas, kā sazaļo zāle zem viņas kājām, kā krīt cilvēki Krusta karos, kā tiek būvēti guļam rajoni visapkārt. Un nu viņa bija bērzs. Viss varēja sākties no sākuma, bet tikai bērzs vien zināja, ka laiks nepastāv. Un no bērza apakšējā zara tecēja sveķi. Tā bija auss norautā auss ļipiņa. Un bērzs dūca: "Libera me, libera me domine... "
• 0 parakstiiegrāmatoties