April 22nd, 2004

• Tauriņdeja
• 4/22/04 08:48 pm
• Bija auksts, pūta Ziemelis. Mārai bija 2 puses, lai sanāktu viens veselums. Viena, kuru sauksim par Ievu, atradās Mārtiņa kapos, taču otra, kuru sauksim par Ivetu - kaut kur Vidzemes augstienē. Nevarētu gluži teikt, ka šīs puses bija bināri opozicionālas, nav iespējams novilkt striktu svītru starp viņām un pateikt: "Viena ir laba, otra ir ļauna". Katrā no pusēm, gribētos pat teikt dvīņumāsām, bija kaut kas labs un kaut kas slikts. Arī šīs dvīņu māsas nebija nekādas perfektās, kā ir ar vienotiem veseluma cilvēkiem. Abas viņas bija tik ļoti līdzīgas savā būtībā, taču ar dažām niansēm. Ieva stāvēja līdz ceļiem neparasti augstajos krokusos. Tie kapos auga daudz jo daudz. Viņa ievilka nāsīs šo fantastisko, agrīno ziedu tik mīlīgo smaržu. Smaržoja pēc bērnības, pēc rupjmaizes pudiņa, kuru Ievai mēdza taisīt viņas vecā māte. Viņa piegāja pie viena palielāka kapakmens un noskrāpēja nost sūnas. "Johannes Franz Hartmut", tur bija rakstīts. Ar visu to, ka gaiss bija vēss, akmens bija silts. "Tas, droši vien ir šī cilvēka siltums, kurš še atdusas", viņa sacīja. Kapličā sāka zvanīt zvans. "Savādi, šeit, taču, teju vai 100 gadus jau nevienu neglabā", viņa pārsteigti iesaucās. Kopā ar zvana skaņām plūda siltums. Bijušo cilvēku siltums, kas šai saulē bija darījuši tikai labu. Atvērās kapličas durvis un no turienes skanēja Emīla Dārziņa "Melanholiskais valsis". "Kāda jauka melodija", nodomāja Ieva. Viņai pat nebija bail atrasties kapsētā vienai un būt pakļautai tik dīvainām lietām. Tas tiešām bija kas neparasts, jo pēc dabas viņa bija visai bailīgs cilvēks. Visi cilvēki, kuri bija apglabāti šajos kapos, bija pulcējušies kapličā. Viņa iegāja tur un zvana skaņas viņu aiznesa pie dvīņumāsas. Iveta bija atsēdusies uz kāpnēm, kuras bija pieslietas pie kūts sienas. Kūts bija mūrēta no laukakmeņiem, kuri arī, neskatoties uz vēso laiku bija silti. Viņa tur sēdēja un skatījās uz tālajiem mežiem. Uz mežiem, aiz kuriem atradās Rīga - viņas sapņu pilsēta ar dvīņumāsu tajā. Gaiss bija mitrs un smidzināja lietus. Viņa to sauca par pūdētāju, jo nekāds lielais labums no tāda veida nokrišņiem nebija. Šajā brīdī viņa gribēja būt tuvāk māsai, būt viņa tuvāka, taču viņai tas likās kā nereāls sapnis. Piepeši viņa sajuta tādu kā mieru. Miera siltumu, drīzāk. Aiz siena šķūņa sienas nāca Ieva - tāda, kādu Iveta viņu bija atcerējusies. Viņas viena otrai neteica ne pušplēsta vārda. Viņas spēja saprasties caur skatieniem. Divām tik tuvām būtnēm tas nebija nekas neparasts, jo viņas patiesībā bija viena miesa. Viens vienots veselums, kurš bija sašķelts 2 vienādās daļās. Viņas sadevās rokās un devās pie ozola, kurš auga netālā kalna galā. "Šim kokam jau ir vairāk, kā 300 gadu. Šis koks ir gājis līdzi vēsturei un saglabājis sevī visu, ko tas ir izdzīvojis. Re, kur Otrajā Pasaules karā gūtā rēta", Iveta, kā jau vietējā, zināja stāstīt. "Lode vēl bija palikusi iekšā un koks to bija sargājis vairāk nekā 50 gadu un tieši šodien tas izlēma mums to atdod!" Iveta paņēma lodi un iespieda saujā starp savu un Ievas roku. Viss izmanījās un viņas atkal bija kļuvušas par vienu veselumu - par Māru. Viņa bija pasaules kronis, kurš tika lādēts un sašķelts 2 daļās. Nu tās atkal abas bija vienotas un nekas vairs tās nespēja atšķirt. "Nu, esmu guvusi mieru", laimīgi un reizē arī mierīgi teica Māra un ar zvana skaņām, kuras pieņēmās spēkā, tika aiznesta atpakaļ Mārtiņa kapos. "Beidzot esmu mājās", viņa laimīgi noteica. Viņa iegāja kapličā un zvans beidza zvanīt, bet krokusi pārvērtās par taureņiem un aizlidoja kur nu kurais, tikai viens taurenis apsēdās uz kāda pieminekļa, kur stāvēja rakstīts "Mahra Kirpit 1856 - 1888". Siltums caurstrāvoja visu lauku un gar kapiem ejošie cilvēki jutās saviļņoti no kāda augstāka spēka. Tauriņi lidinājās virs koku galotnēm un pār maza bērna vaigu nopilēja prieka asara. Viss bija beidzies.
  
  //ar šo - 10. stāstu tad nu beidzu ciklu, kurš saucas "Pavasara spēles". Kādu laiku nerakstīšu.
• 0 parakstiiegrāmatoties