April 21st, 2004

• Zemapziņa.
• 4/21/04 03:28 pm
• Tikko bija nolijis pavasara pirmais lietus un zaļums spraucās ārā pa visām zemes porām. Gaisā smaržoja asfalts - klusi, klusi. Saule tikmēr slēpās aiz debesīm un spēlējās ar lietus lāsēm, kuras vēl nebija paspējušas nokrist. Varavīksne uzmetās par starpnieku. Gluži tik ierastais Šveices siers šodien garšoja pēc Krievijas siera un smaržoja pēc zemes. Nevarētu teikt, ka Annai tas nepatika, drīzāk viņu tas patīkami pārsteidza. "Veltīšu visu šo dienu dabai", viņa teica. Viņa izgāja ārā, izklāja segu slapjajā zālē un nogūlās uz tās. Skatījās debesīs un domāja neskaitāmas domas par labāku pasauli. Anna bija māksliniece, kura strādāja neklasificējamā tehnikā. Viņa cepa olas, līdz tās ieguva brūno maliņu un tad viņa uzmanīgi noņēma to nost un līmēja kopā. Viņa veidoja ko līdzīgu audeklam, kuru varēja piekārt pie sienas. Raksti bija visdažādākie. Viņas darbus pirka sabiedrībā ietekmīgi cilvēki. Tā vismaz uzskatīja viņas zemapziņa. Patiesībā tie visi krājās bēniņos. Atnāca Andris, Annas bijušais klasesbiedrs un asi pateica: "Tu smirdi!". Patiesībā Anna nemaz nesmirdēja. Viņa smaržoja pēc paša svaiguma. Pavasara svaiguma. Andris par sevi bija tik augstās domās, ka pats uz sevi neskatījās itin nemaz. Visi vienmēr no viņa novērsās, jo viņš jebkurā cilvēkā atrada ko tādu, par ko tincinājās visu laiku. Viņš smaržoja pēc jaunas mājsaimniecības tehnikas. Iespējams, ka viņam skauda, ka viņš bija tāds un ne citādāks. Uzjundīja kūpinājumu smarža, vīns garšoja pēc tintes. "Ar visu to, kas notiek apkārt, ar tām visām greizībām, es esmu šeit un priecājos par to, ka daba ir pareiza", nodomāja Anna un iedzēra vīnu. Ar tādu elegantu grāciju viņa nolika vīna glāzi vietā. Kļavai izspraucās trešā lapa pašā galotnē. Tā uzplauka acumirklī. Tai nebija tā zaļuma, kas parasti ir tik nobriedušām lapām. Tai bija maigi zaļa nokrāsa, kā tikko izplaukušai, maziņai lapiņai. "Skaists tonis", noskatījās Anna. Viņa iegāja atpakaļ mājā un apņēmās no ceptās olas miziņas izveidot ko līdzīgu tādai lapai. Drīzāk ne lapai, bet lapas tīklam. "Tikai kur lai dabon tik skaistu zaļo krāsu", viņa vaicāja. Annai ideja bija rokā. Iesākumā viņa izveidoja lapas tīklu un tad piestiprināja to pie viena no zemākajiem kļavas zariem. Pēc brīža lapas tīkls jau bija skaistajā tonī. Un, cik tas fantastiski smaržoja! Apkārtējie Annu uzskatīja par dīvainu, taču tā jau ar tiem māksliniekiem ir. Viņiem ir sava pasaule, savi uzskati un savs dzīves redzējums. Viņi ir autonomi. Annas raksturīgākais ieradums bija vienmēr neapēst līdz galam, lai arī cik maz ēdiena paliktu. Vienmēr ledusskapī bija kāds šķīvis, uz kura bija palicis mazs gabaliņš no kāda ēdiena. Kad viņa brauca autobusā, tad vienmēr skatījās savā atspulgā, kurš bija stiklā. Skatījās un taisīja visādas grimases. Viņai bija pilnīgi vienalga, ko par to domāja, un, nereti arī teica apkārtējie. Mākoņi izklīda un sāka sildīt spoža saule. "Mana saule", iesaucās Anna. Saule varbūt arī nebija viņas, taču tas, ko viņa redzēja, gan. Viņai piederēja viss tas, ko viņa varēja redzēt. Piederēja tādēļ, ka neviens to viņai nespēja atņemt. Ikvienam cilvēkam ir līdzīgi. Mums pieder tas, ko mēs redzam. Varbūt ne vienmēr priekšmeti, kurus mēs redzam, bet gan tas, kas fokusējas mūsu acīs. Anna pielēca kājās un sāka dejot aiz prieka. Aiz prieka, kuru viņai arī neviens nespētu atņemt. Tas bija viņas un tikai viņas prieks. Egoiste viņa nebija, taču pret lietām, kuras fiziski varēja piederēt viņai, Anna raudzījās ļoti egoistiski. Bites, vācot medu, dūca ausīs. Visa daba bija atmodusies. Bite nopirka no viņas skaisto lapas tīklu, bet Anna tikai turpināja priecāties. "Es esmu brīva", viņa sauca. Un brīvībā arī aizlidoja prom. Prom, lai atgrieztos.
• 0 parakstiiegrāmatoties