April 20th, 2004

• Pastorāle.
• 4/20/04 11:10 pm
• Mazā Eva meža malā lasīja vizbulītes. Viņa, savā naivajā bērna prātiņā, gribēja uz mājām paņemt kaut nedaudz meža. Pavisam niecīgu daļiņu, lai mazā bērna sirds justos laimīga. Viņa saplūca sūnas un ielika tās savā somiņā. Lielā ātrumā meža malai patraucās garām viens vilciens, tad otrs. "Un ko tie cilvēki iegūst, kas brauc ar to vilcienu, kurš ir pirmais? Vai tie iegūst laiku? Vai tie pagarina savu dzīvi par dažām minūtēm? Tie neiegūst neko. Tie tikai zaudē." Eva pievērsās vizbuļu lasīšanai. Pretējā pusē dega zāle un dzīvā radība, kura tur tajā brīdī bija. Eva sāka raudāt, jo šķietami bezspēcīgās bērna rokas tur neko nevarēja darīt. "Tā nav godīgi, tā nedrīkst", viņa kliedza. Pāri debesīm pārlaidās medūza. Tā nolaidās zemāk un zemāk, līdz kļuva par zemi. Ilzītes acis iepletās, redzot šos brīnumus. Kaut kur tepat netālu dzirdēja atveramies durvis. Cerību durvis. No tām iznāca vecs vīrs, kurš vizuāli līdzinājās Evas vectēvam. Viņš lēni, ar piepūli piegāja klāt Evai un sacīja: "Nebīsties manis! Esmu šeit, lai skaidrotu." Viņš tik tiešām izskatījās gudrs un dzīves pieredzes bagāts. Eva mežā jutās droši. "Eva, tu netici sev! Vispirms tev ir jānotic sev un tad tu varēsi palīdzēt citiem." Uzpūta vējš, durvis aizcirtās un vecītis bija prom. Eva kavējās atmiņās. No viņa plūda tik silts strāvojums, ka to nebija reāli sajust starp dzīvajiem. Viņa apsēdās meža malā, kura bija viscaur saules apspīdēta. Rieteņa saule. Tik skaista, varena un reizē arī mīļa. Eva kādu brītiņu domāja par to, ko sacīja vecais vīrs. Zeme palika dzeltena, it kā tā prasītu pēc uzmanības un reizē arī palīdzības. Mušiņas lidinājās virs uguns, it kā tās spētu ko līdzēt. "Tās ir pārāk mazas, lai ticētu sev un citiem", nodomāja Eva. "Re, atslēga tev ir rokā", ierunājās balss no nekurienes. No meža izlīda čūska, klusi pielavījās Evai un sakoda viņu, neviena netraucēta ielīda ugunī un uzplaiksnīja. "Man jātic sev, man jātic sev, man jātic, ka man nekas nekait", Eva klusi pie sevis runāja. Gāja laiks un viņas stāvoklis tikai pasliktinājās. Taureņi griezās ap viņu, uzburdami zelta sētu. Eva aizvēra acis un tai parādījās sieviete, tērpta viscaur gaiši zilā. Pāris vārdi no viņas mutes un Eva attapās. "Šī sieviete taču bija mana ticība!" Čūskas kodums bija sadzijis un nu viņa bija spēka pilna. Eva ticēja lietum, ticēja ūdenim. Un tas sāka līt aumaļām. Uguns nodzisa. Vēl tikai vajadzēja atdabūt atpakaļ ikvienu dzīvību, kura bija gājusi bojā šajā lokālajā stihijā. Zeme pamazām pieņēma savu normālo krāsu. Eva no visa spēka ticēja dzīvajai radībai. Viss sakustējās un pateicās viņai par labajiem darbiem. Acumirklī Eva pārvērtās par Dzeltenu taureni un aizlidoja tur, kur ticība to nesa.
• 0 parakstiiegrāmatoties