April 19th, 2004

• Atkusnis.
• 4/19/04 08:11 pm
• Bērns bija, pārdevēja bija un viņas notecējušie vaigi arī bija. Viss izskatījās kā tādā ūdens skartā gleznā. Viņi bija divi vien tukšajā veikalā. Viņas puse slēpās aiz sasistās stikla vitrīnas un bērns knapi tai varēja redzēt pāri, pareizāk sakot, bērns tai nemaz neredzēja pāri, bet gan paceltu galvu bombardēja savus skatienus tieši virsū pārdevējai. "Tā ir viņu vaina, ka 4 gadīgs bērns neredz pāri letei. Vajag taču uzlikt kaut kādu paaugstinājumu, lai mazie varētu justies kaut nedaudz respektēti no pieaugušo puses", viņš nosvērti nodomāja. Bija tālais 1990. gads. Sociālisma un kapitālisma mija, kas viņa prātā bija iespiedusies visai nekontrastaina. Vitrīnas bija tukšas, tikai viens siera gabals bija palicis uz metāla paplātes. To viņa bērnam piespiedoši gribēja iesmērēt, izmantojot savu pārākumu. Viņš nobijās un aizskrēja prom. Pie Brīvības pieminekļa Repše lasīja savus traktātus par brīvu valsti, par nākotni, par zvaigznēm. Atvērās priekškars un bērns bija cirkā. Savādi, bet toreiz tas viņā izraisīja tādu kā sajūsmu. Tagad viņš tai vietai vairs negrib ne tuvumā rādīties. Varbūt tādēļ, ka vairs nevar nopirkt cukura vati. Nezinu, neprasiet man. Operas ēka tikmēr lēni, bet centīgi drupa pa gabaliem. Turpat netālu bija izvietojies puķu tirgus, no kura vairs ir palikušas tikai atmiņas. Mazais bērns visu laiku bija pieaugušo manipulētības upuris. Māte gāja uz trolejbusu, bērnam arī vajadzēja iet līdzi, māte gāja uz tramvaju, bērnam arī vajadzēja iet līdzi. Faktiski, varēja jau arī neiet, bet tikai tad atmiņā tiktu iespiesti nejauki vārdi. Iespiesti neapzināti. Māte ar dēlu devās un tramvaja Centrāltirgus tramvaja pieturu. Tramvajs izgriezās no līkuma un braši uzņēma ātrumu dzelteno telefonbūdiņu virzienā. Bērnam spilgtāk atmiņā bija palikšas dzeltenās telefonbūdas, jo tās bija viņa tik mīlētajā rajonā. Arī partijnieku māju viņš spētu atpazīt starp miljoniem citu. Ejot cauri privātmāju masīvam rēja suns. "Droši vien, tu, pēc gadiem 15 būsi jau miris", bērns nosodoši pateica sunim. Suns apklusa, ielīda būdā un lielām acīm nebeidza lūkoties bērnā. Bērnu mājās gaidīja kaķis, kurš bija izkritis no otrā stāva loga. Izkritis vairākkārt, bet ne bērna vainas dēļ. Viņš ļoti mīlēja savu kaķīti, taču kaķa māte reiz bērnam bija uzlekusi virsū un tādēļ viņš īpaši nelīda cilāt kaķi un mīcīt pa rokām. Tas varētu beigties traģiski abiem. Mazā bērneļa lielās acis izstūmās uz balkona ar slotiņu rokā. Viņam bija speciāli nopirkts tīrīšanas komplekts, kurā ietilpa birstīte, slotiņa un šaufelīte. Slotiņa bērnam netīšām izkrita no rokām un tas palika nemierīgs. Diena bija saulaina un ārā bija silts. Pēcpusdienā viņš ar savu omi izgāja ārā. Ome, protams, aizlīda klausīties pagalma sapulci, bet bērns gāja meklēt slotiņu. To viņš neatrada. "To droši vien, bija pievācis sētas varonis Peķka - patukls pusaugu puišelis - slāvs, kurš nemācēja ne vārda latviski, bet braukalēt ar savu škoļņiku gan", nodomāja mazais puišelis. Bērns ļoti mīlēja savu omi, viņš izmantoja ik reizi, kad ar viņu varēja iet ārā. No rīta parasti kopā ar omi tika iznesta miskaste. Kamēr ome strādāja, tikmēr viņš bija bērnu dārzā. Caurmērā viņam tur patika, bet vienīgais, ko viņš bērnu dārzu sistēmā būtu vēlējies reformēt, bija diendusas gulēšana. To viņš nespēja ciest līdz matu galiem. Dažreiz bērns nespēja izprast audzinātāju rīcību tualetes apmeklēšanas sakarā. "Ar kādām tiesībām viņa atļauj diendusas laikā tualeti apmeklēt tikai vienu reizi? Ja nu es esmu dabūjis kādu slimību, vai daudz dzēris un man vajag uz tualeti? Viņai taču faktiski nav tādu tiesību aizliegt man apmeklēt tualeti!" Bērns bija palicis dusmīgs, bet audzinātāja bija dusmīgāka par viņu vienmēr. Vai, arī tikai tēloja dusmīgo veceni. Viņa grupiņu audzināja 2 audzinātājas. Tuvāka viņam bija tā, kura mācīja rēķināt. Otra, kura mācīja rakstīšanu, bija tā, kuru viņš nemīlēja. Pēcpusdienas zīmēšanas stundās, bērns allaž skatījās, kā gaismas stari lūzt pret akvārija stiklu un krāsu spektrā veido ko līdzīgu varavīksnei. Laikā, kad visa grupiņa bija ārā, uzmanība vienmēr tika pievērsta lidmašīnām, kurām tepat netālu bija nolaišanās un pacelšanās vieta. Ik reizi, kad kāda lidmašīna lidoja pār viņu galvām, visi sinhroni bļāva: "Man tēētīīīīs!" Bērnu dārza teritorijā bija baseins, kuru bērns kaunējās saukt šai vārdā. Tas drīzāk atgādināja bedri, kurā varētu bērt atkritumus. Vasarās pārējie grupiņas biedri uz turieni gāja peldēties, domājams, ka nereti arī saķēra kādu kaiti. Viņš tagad labprāt aizbrauktu uz to vietu, kur glabājas tik daudz viņa bērnības atmiņu un pabūtu tur ilgāku laiku. Viņš no pagājušās vasaras zina, ka bērnu rīcībā ir palicis tikai pus bērnu dārzs. Pārējo ir okupējuši visāda veida komerciālie uzņēmumi. Pat autoskola. Lai gan, ja tā padomā, kur tad viņu nav? Tās ir visur. Kā sēnes pēc lietus. Bērns palika skatīties zaļumā un atmiņās. Viņš tur arī palika un nenāks atpakaļ kādu laiku.
• 0 parakstiiegrāmatoties