April 18th, 2004

• Noslēgtība.
• 4/18/04 06:06 pm
• Viņā pusē bija istaba. Tajā iekšā bija pudele, bet šis stāsts nebūs par pudeli, bet gan par meiteni, kura tai atradās blakus. Atradās blakus un cepa kefīru. Smaka istabā bija neciešama, es pat teiktu, nepanesama. Bet viņa to spēja, jo bija neordinārs cilvēks. Viņa allaž ņēma no svešiem cilvēkiem makulatūru un dedzināja to savā virtuves izlietnē. Viņai patika spēlēties ar nāvi. Tāpat arī žurkām, ar kurām viņa bija tik saradusi, ka nolēma apsēst istabu. Jasmīna viņu sauca. Viņai bija lielas acis, šauras lūpas un maza bērna naivs skatiens. Viņa bija pieaugusi fiziski, taču garīgi tas nebija iespējams. Jasmīna gribēja izbeigt savas mocības uz šīs pasaules, bet tikai nezināja kā. No fiziskās bērnības viņai bija saglabājusies tikai viena atmiņa - māte lasa viņai grāmatu: "Viens no šīs tautas pamatpaņēmieniem spīdzināšanā ir ūdns pilināšana uz galvas, līdz trešajā dienā subjekts nobeidzas." Viņa nezināja, kas ir "subjekts", taču vārda "nobeigties" jēgu viņa zināja gan. Vismaz apjauta. Pagalmā viņai mirka drēbes. Katru rītu viņa tās laistīja ar ūdeni, lai dienvidu saulītē ietu zem tām sēdēt un sagaidīt pilienus savas galvas centrā. Patiesībā no tā viņa tikai cieta. Jasmīnas māte bija ietekmīga juriste, kura no savas meitas jau bija atteikusies sen. Viņa to aiznesa uz trakomāju. Tur viņu uzaudzināja un palaida brīvībā, jo nevienam ļaunu viņa nedarīja. Kefīrs bija pārcepies un karsts. Viņa paķēra pannu un uzgāza sev šo masu virsū. Viņai nebija nekas. Dabas fenomens. Nekas viņu nespēja ievainot fiziski. Viņa apsēdās savā krēslā un pa aizkvēpušo logu skatījās uz debesīm. Jasmīnai ļoti patika skatīties tai virzienā un meklēt mākoņu līdzību ar lietām visapkārt. "Re, kur cepetis aizlidoja", viņa iesaucās un aplaudēja. Viņa dzīvoja kādā Latgales sādžā pie meža. Apkārtējie allaž šai mājai gāja ar līkumu, pareizāk sakot, kad sēņoja, tad nekad negāja Jasmīnas mājas virzienā. Viņa izgāja ārā un apsēdās pļavas vidū. Gāja stundas, bet viņa nelūkoja iet prom. Nāca nakts un kaut kur no meža dzirdēja pūci. "Visneiedomājamākais", viņa teica un atkārtoja neskaitāmas reizes. Savādi, ka viņa spēja šo vārdu pateikt bez kļūdām, kuru normāls cilvēks parasti pirmajā reizē putro. Netālu no viņas mājas bija viduslaiku senkapi ar baznīcas kalniņu. Pa naktīm viņa gāja tur. Jasmīna ne no kā nebaidījās. Viņa klīda pa kapiem, gar pieminekļiem un runājās ar savu iedomu tēliem. Bet varbūt tie bija īsti? Varbūt trakie redz vairāk kā mēs? Krūmi sakustējās. Viņa ieraudzīja lūsi un gāja tam tuvāk. "Ak, tu manu zilonīt", viņa mīlīgi teica. Lūsis nožāvājās. Jasmīna sāka tam glaudīt muguru, līdz tas apgūlās. "Vai negribi kefīru? Es tev to tūlīt atnesīšu." Viņa izvilka no kabatas melnu, trīcošu ļumekli. "Še, ēd! Man ir vēl. Man ir daudz kefīra un daudz papīra. Man ir daudz draugu, radu, prātiņa." "Es zinu, tu esi noburts princis", viņa sajūsmināti teica. Lūsis izskatījās noguris no viņas uzmācīgās mīlestības. Viņi abi aizmiga. No rīta Jasmīna atmodās kapā, lūsis bija iztecējis, līdzīgi kā ūdens saujā. Lapas, sajaucoties ar skujām, bira tai virsū. Jasmīna, noprazdama, ka ir ziema, ēda daudz zaļumus. "Jāuzkrāj taču vitamīnu rezerves", viņa klusībā pie sevis nomurmināja. Lapas čabēja un viņa jutās droši - kapā apsegta. Pie viņas ciemos atnāca žurkas - tās pašas, kas bija mājā. Tās bija viņas žurkas, viņai piederēja visas īpašumtiesības uz tām. Sākās koncerts, kas bija veltīts viņai. Viņa dziedāja un klausījās reizē. Mežs bija viņas pavadītājorķestris. Vējš - soloinstruments. Drēbes ritmiski pilēja un viņa tās arī dzirdēja, žurkas taisīja čaboņu visapkārt. "Nu, ko cilvēkam vairāk vajag", viņa kādam prasīja un iegūlās atpakaļ kapā uz palikšanu. Vienīgi kefīrs vēl bija palicis neizlietots. "Tas nākamajām paaudzēm", viņa atbildēja. "Katrs mēs cenšamies ieiet vēsturē. Dažiem izdodas, dažiem ne. Jasmīnai izdevās. Ieklausieties trakajos un jūs sapratīsiet dzīvi!" Šie viedie vārdi skanēja no nekurienes. Tas laikam bija vējš. Un Jasmīna sajaucās ar viduslaikiem. Jasmīnas un barona kokteilis.
• 1 parakstsiegrāmatoties