April 16th, 2004

• Pasaules redzējums.
• 4/16/04 10:29 pm
• Viņš bija bomzis. Viņu sauca Arvīds. Katru rītu viņš nāca no Zinātņu akadēmijas puses uz Centrālo tirgu. Tirgū viņš negāja, bet gan allaž sēdēja pieturā. Neviens nezināja, kur viņš nakšņoja. Neviens nekad nepamanīja, no kurienes viņš izrodas pēc brīža, kad nakts savu plīvuru no zemes bija aizvākusi un skaisti salocījusi. Viņš uzradās it kā ne no kurienes, bet tanī pašā laikā viņš bija te - visur. Un viņš man sacīja tā: "Jūs, citi cilvēki, uzskatāt bomžus par neatņemamu sabiedrības sastāvdaļu, kas patiesībā tā arī ir, taču ne tik daudz sabiedrības, kā neiztrūkstošu pasaules mehānisma zobratu. Mēs, šie pēc skata necilie cilvēki, patiesībā esam ieslodzīti šajā pasaulē. Mēs nevaram no tās aiziet, aiziet tā, kā jūs to saprotat. Katram bomzim ir savs pienākums. Tas ir tikai viens, jo dot vairākus tāda veida būtu vienkārši necili un zemiski no likteņa puses. Mēs esam pasaules pierakstītāji. Tādi, kā melnās kastes lidmašīnās, taču tikai mēs sevī neglabājam ievākto informāciju, bet gan nosūtam to zālei. Jā, tai pašai zālei, kas aug mums apkārt ārā. Tik šķietami primitīvā organismā, kā zāle, ir ierakstīta visa cilvēces vēsture. Mēs esam pasaulē notiekošo procesu reģistrētāji". Arvīda pienākums bija reģistrēt visas pasaules zāles gaisa patēriņu milisekundēs. Viņš šķietami skatījās apkārt un pētīja cilvēkus, taču patiesībā viņš ar acīm spēja redzēt pat vissīkāko mikro procesu, kas notika zālē. Viņš bija Auretānijas (tā sauca Latvijas teritoriju un daļu Krievijas, šo cilvēku sabiedrībā) apgabala galvenais pierakstītājs un ietilpa arī pasaules pierakstītāju padomē, tādēļ viņam arī bija uzticēts tik svarīgs pienākums. "Jūs vaicāsiet, kādēļ es dzeru?", vaicāja Arvīds. "Un es atbildēšu: "Tādēļ, ka es mēģinu kaut nedaudz atslābināties no lietām, kas man ir jādara. Tas taču ir tik grūti - visu mūžu skatīt šo procesu". Patiesībā daudzi bomži dzēra. Un dzēra tikai šī iemesla dēļ - lai atslābinātos. Nereti gadījās, ka strīda laikā viņi viens otru nogalēja. Strīdējās viņi ne jau par to, ka zeme ir apaļa, vai kurš ies pēc šņabja, bet gan par savām profesionālajām lietām. Pasaulē eksistē bomžu nezūdamības likums. Viņu āriene bija viņu pazīšanās zīme. "Jūs no mums izvairāties, taču mēs patiesībā esam tie, kurus ir jāgodā. Par bomzi var palikt jebkurš cilvēks, ja viņā iemiesojas bomža gars. Bomža gari šajā pasaulē allaž ir bijuši konstantā skaitā. Tiklīdz viens bomzis tiek nogalināts, tā bomža gars meklē kādu ķermeni, kurā iemiesoties un caur kuru darīt sev uzticēto pienākumu. No tā neviens nav pasargāts un no tā var atbrīvoties tikai nogalinot savu miesu. Arī govis mums ir jāgodā. Indieši šajā ziņā ir pasteigušies mums priekšā un iecēluši visas govis svēto kārtā. Govis ir tās transformētājas, kas transformē zālē esošo informāciju zemapziņā. Viņas apēd zāli un informāciju izlaiž caur sevi un tad tālāk tā tiek pievienota kopējam zemapziņas burbulim. Mēs nemitīgi staigājam pa zemapziņu, ieelpojam to, izelpojam to. Tā uzsūcas īpašos gadījumos - tā vienkārši nemaz ieelpot zināšanas sevī nevar.", sacīja Arvīds. Viņš likās gudrs. Es atcerējos sievieti, kura regulāri brauca ar autobusiem un piedāvāja savu produkciju: "Autobus` saraksti 10 santīmi. 37., 38., 41., kto žilaet?" Viņai bija ļoti savāda intonācija, kad viņa ikreiz sacīja šo šķietami vienkāršo frāzi. Neviens to nespēja pateikt tā, kā to spēja viņa. Uz brīdi man iešāvās prātā doma - varbūt viņai arī ir kāds pienākums un viņa ir viena no likteņa izredzētajām? To es nezināju, taču pavaicāju Arvīdam. Viņš pasmaidīja. "Viņa ir liktenis." Izdzirdējis šo frāzi es apsēdos uz līdzenas vietas. "Es esmu redzējis un dzirdējis likteni? Šo vienīgo pasaulē esošo starp 6,5 miljardiem dzīvu cilvēku? Un redzējis vairākkārt?", es vaicāju. "Jā, lai cik arī dīvaini tas neliktos, tā ir.", sacīja Arvīds. "Tad kādēļ viņa ir tāda, kāda ir, nevis kāda bagāta uzņēmēja, kura dzīvo Beverlihilzas turīgāko cilvēku rajonā?", es nesaprotoši pavaicāju. "To gan pajautā viņai pašai!". Arvīds no kabatas izvilka sudraba blašķīti un iedzēra. Tur bija spirts. Tīrs medicīniskais spirts. Apstākļi sakrita par labu man, vai arī likteņa sieviete tā bija lēmusi. Es izdzirdēju viņas tik ierasto frāzi autobusā un sāku gavilēt. Es pieskrēju viņai klāt. "Vai jūs patiesi esat liktenis?", es pazemīgi pavaicāju. "Izkāpsim nākamajā pieturā ārā.", viņa klusi čukstēja. Mēs izkāpām un apsēdāmies uz soliņa. Mans pirmais jautājums viņai bija: "Kādēļ jūs nedzīvojat Beverlihilzā un neesat miljonāre?" "Tādēļ, ka tad es nebūtu pieejama visiem.", viņa atbildēja. Tā mēs tur norunājām visu vakaru, līdz es pamanīju, ka atrodos kosmosā. "Kur tu mani ved?", es prasīju. "Es tev kaut ko parādīšu." Mēs ielidojām dūmakā, kura bija purpura krāsā. Tāds skaistums. Viņa man parādīja Apokalipses Jātnieku, kurš dzīvoja vienā laikā ar mani. Viņš bija parasts, kādas Ungārijas būvfirmas projektu vadītājs. "Kādēļ tu man to rādīji?", es pavaicāju. "To tu izdomā pats!" Acumirklī viss skaistums pagaisa un es attapos tajā pašā autobusa pieturā. Tur bija ūdens skaitītājs. Tas rādīja 3. stundu naktī. Es devos māju virzienā. Atslēdzu durvis un iegāju viesistabā. Tur sēdēja Apokalipses Jātnieks. "Es atnācu tevi nogalēt, jo tu zini, kas esmu un ko daru". Es tam metu ar sudraba gredzenu, kas man bija uz pirksta. Tas trāpīja tieši acī un izgāja cauri galvai. "Paldies, tu mani atbrīvoji". Viņš izgaisa. Ārā bija tik silts, ka es nosalu. Nakts mani ietina savā plīvurā un aiznesa zālē. Jūs elpojat mani.
• 2 parakstiiegrāmatoties