es mānu sevi. nemitīgi. ar to, ka es Viņam patīku. tad vēl es mānu ar to, ka es viņu ienīstu. ne tik sevi, it visus. bet klusībā pie sevis lamāju mūs abus. par akliem sapņiem un maldināšanu. no jautājuma - kāpēc - netikt man vaļā.
redz, kā tik vienkārši var justies viena. un apziņa, ka ir citi, kas gribētu, lai arī es viņu mīlu, neder. man joprojām vajag to lielo 'uh'. abpusēju.
bet nu aizbraukšu uz Parīzi, satikšu tur Žensēnu, noprecēs viņš mani kā ārzemnieci un es viņu kā melanholisku mākslnieku un kāzu dienā viņš man atzīsies, ka patiesībā viņš ir naftas magnāta dēls un mēs dzīvosim lielā mīlā līdz mūža galam - viņš kā naftnieks ar mīlu pret mākslu un es kā modes cilvēks modes žurnālā, tēmēsim augstu, t.i., Francijas 'Vogue' redaktore.