Pārsmējiens.
Pēdējās pāris dienas aktīvi auklējos ar savu krustdēlu. Tā kā man bērnu iespējams nebūs vai, ja būs, tad visticamāk viens un 40 gadu vecumā, šo uzskatu gandrīz par savējo. Šis sīkais bēbis būs mani riktīgi izdresējis. Vēlēdamies veikt ar mani rotaļu "Hopah, hopah Reiter", kurā ietilpst viņa mētāšana un dziedāšana, bet pirms tam kā ekstru izvilināt viņa paķerstīšanu aiz istabas aizkariem, viņš, vērodams manu reakciju, sirsnīgi ieskrien loga rūtī, vienreiz apstreipuļo ap savu asi un dodās tālāk kā neko nemanījis. Bet tad kad viņš sasit, piemēram, roku (var gadītites gan speciāli, gan nespeciāli), un viņš to sniedz, lai papūš, un iedod buču (bučojas viņš slapji un ar vaļēju muti), tad beidzot arī vienu jaukumu vecāku būšanā ieraudzīju.