Protams, ka sēdes sākumā vārdu lūdza prokurors Piliksers, lai nepaliktu atbildi parādā. Viņa iepriekšējās dzīves pieredzes iztirzāšana un vecuma pieminēšana "tā saucamajās liecībās" nav pieļaujama saskaņā ar kādiem tur kriminālprocesa likuma pantiem. Kā arī, tas viss kopā ar viņa dēvēšanu par "padomju represīvās sistēmas darbinieku" ir...necieņas izrādīšana tiesai. Tas viss tika formulēts kā lūgums saukt Liepnieku pie administratīvās atbildības pēc attiecīgā administratīvā kodeksa panta. Lūgums diezgan garš, ar citātiem, it kā Tiesa pati nebūtu dzirdējusi Liepnieka liecības, un nespētu saprast, kurā brīdī tiek izrādīta necieņa tiesai. Šo lūgumu skatīs, domājams, nākamajā tiesas sēdē.
Tad stundu garas juridiskas debates par to, vai drīkst izbeigt lietu pret mirušo apsūdzēto (neviens, protama lieta, nepieteicās tiesāties viņas vietā). Aizstāvji uzskata,ka nē, jo kriminālprocesa likumā ir kļūda, citādi apsūdzētais paliek apsūdzēts mūžu mūžos, nav ne vainīgs, ne reabilitēts. Dies tak, ar viņu, ja jau cilvēks pametis šo pasauli, kāda viņam vairs daļa gar šīs pasaules tiesām. Bet gandrīz divas stundas visu procesa dalībnieku laiks ir notērēts, Tiesa pielēma izbeigt lietu vadoties pamatā no nevainības prezumpcijas.
Tad vēl atlikušie apsūdzētie iesniedza papildinātās rakstiskās liecības, divi nolasīja. Vienu brīdi izskatās, ka tiešām, tiesas izmeklēšana tūlīt būs cauri - vēl burtiski daži lūgumi, un tad jau... Un tad, sakarā ar grozītām apsūdzībām, jauns lūgums no aizstāvja vēl paaicināt kādus 5-10 lieciniekus.
Pa šo laiku tikko ir apritējuši apaļi 10 gadi kopš ierosināts kriminālprocess, tātad laiks, kurā valsts
vedusiveikusi izmeklēšanu (tiesas un pirmstiesas), vākusi pierādījumus pret apsūdzētajiem. Izrādās, apmēram 10 gadu laikā valsts beidzot saprata, par ko tieši cilvēki apsūdzami. Ir tāds jēdziens (tiesa gan, citā tiesiskajā telpā)
mistrial. Tur daži specifiski apstākļi, pie kuriem tiesu vienkārši izbiedz, jo "nesanāca". Bieži to nepiemēro, bet vismaz ir līdzeklis izvairīties, no mūžīgiem procesiem.