| 8:37a |
Saskaņā ar aizstāvja Cera uzskaiti, šī bija procesa 121. tiesas sēde.
Pāris klātesošie mēdiju pārstāvji pieklājīgi pazuda otrajā sēdes pārtraukumā. Ministra rezolūcijas "piekrītu" apspriešana tomēr nav interesanta. Sajūta, ka Gorbunovu ne par ko citu nepratina, viņš atkārtoti apgalvo, ka rezolūcija nozīmē "piekrītu lemt", nevis piekrīt tam, ka jālemj pozitīvi. Attiecīgi, lēmums ir pilnvarnieku, un atbildība par to - pilnvarniekiem. Dažs pilnvarnieks dod mājienus, ka rezolūciju sapratis savādāk, bet diez vai tas ko maina.
Vienmuļo pratināšanu laiku pa laikam papildina caur vienām durvīm no kāpņu telpas atskanošās suņa rejas. Acīmredzot, tās durvis ved uz kādu koridoru, caur kuru uz tiesas namu konvojē citu procesu dalībniekus. Reiz bija tāds gadījums, sēdes vidū viņas atvērās un apsargu pavadībā (bez suņa) zālē ienāca rokudzelžos saslēgts konvojējamais. Tiesa tūdaļ viņus izraidīja atpakaļ. Citādi tās durvis vienmēr ir ciet. Tad vēl ir durvis, pa kurām zālē ienāk tiesas kolēģija, šīs durvis izskatās tieši tāpat kā iejas/izejas, bet visi (nu labi, gandrīz visi) zin, ka aiz tām iet nedrīkst, tāpat kā nedrīkst pārtraukumos izmantot tiesas kolēģijas galdu, vai mēģināt piesēst tiesas koleģijas krēslos. Cieņa pret tiesu ir pamatīgi izveidojusies tradīcija, bet tās durvis gan varēja iemarķēt ar kādu uzrakstu, lai visiem skaidrs, ka tur tiešām iet nedrīkst, ja neesi tiesas darbinieks. Savādāk tur var tīri nejauši kāds iemaldīties.
"Paēdušais neēdušo nesapratīs" teica aizstāvis Vārpiņš, kad prokurori iebilda tiesas sēdes laika saīsināšanai dēļ apsūdzētā neatliekamām darba darīšanām. Prokurori savu algu pelna sēžot tiesas zālē, apsūdzētajiem paralēli tam vēl iztika jānoplena. Tiesa uzskatīja lūgumu saīsināt sēdi par izpildāmu. Liecinieks plānots vēl vienu dienu, un jautāšanas azarts pavisam niecīgs. |